Par spīti tam, ka arī Gulivera ceļojumiem, līdzīgi kā otrai šā gada «Amerikas Ziemsvētku filmai» Riekstkodis, neveicās ar kasi (ar 100 miljonu ražošanas budžetu pirmajā nedēļas nogalē Gulivers nopelnīja nieka 7,2 miljonus, kas ir katastrofa), man ļoti gribas aizstāvēt šo sirsnīgi vecmodīgo Holivudas izstrādājumu. Patiešām. Jo - neraugoties uz tik daudzām konkurējošām abu stāstu versijām kinematogrāfa vēsturē - gan Riekstkodī, gan Guliverā stipri nojaušams kaut kas vairāk par centieniem «tikai izklaidēt» popkorna publiku, bagātīgi piepulcējot ik kadru ar specefektiem pikseļu un stereoskopisko brīnumu formās - tā, lai tikai raibs gar acīm metas. Manuprāt, oriģināla - XVIII gadsimtā tik populāro ceļojumu romānu satīriskās parodijas - autors Džonatans Svifts ar šo filmu būtu apmierināts, bet uz amerikāņu kritiķu sirdsapziņas un ne ar ko nepamatotās pretenciozitātes rēķina atstāsim viņu iznīcinošos vērtējumus par Gulivera ceļojumiem 2010. Piemēram, divi vadoši aizokeāna kinoapskatnieki burtiski ņirgājas, citēju: «Sviftam nekad mūžā neienāktu prātā uz ekrāna rādīt tik jēlu joku kā milža cilvēka urinēšana kā Niagāras ūdenskrituma atrakciju.»
Jēziņ saldenais! Palasiet oriģinālu - tajā visi cilvēka «dabīgie izgarojumi» aprakstīti ar tādu baudu, jo tieši tie, čurāšanu, gāzu laišanu, balss skaļuma atšķirību ieskaitot, taču veido romāna «taustāmo» būtību - kontrastu starp Gulivera un Liliputijas iedzīvotāju - mazītiņo īkšķīšu jeb liliputu - nesalīdzināmo fizisko mērogu! Atceros, tieši čurāšanas epizode mani bērnībā burtiski šokēja, jo tik dzīvi parādīja, cik liels var izrādīties cilvēks iepretim citām, mazākām radībām. Arī svaigajā filmā - turklāt ļoti gaumīgās dozās - šis kontrasts tiek nodemonstrēts.
Gulivers ar blusām
Taču aizstāvēt Roba Letermena filmu metos ne jau zelta dušas - Gulivera čurāšanas - dēļ. Tas, kas patiešām aizkustina Gulivera ceļojumos, ir stāsts par mazo cilvēku ar lielu sapni un labu sirdi (Lemjuels Gulivers, ierindas darbonis kādā prestižā izdevumā, ir tieši šāds mazais cilvēks, kurš sapņo par žurnālistiku). Viņam - kā jau pasakā - rodas iespēja sevi pierādīt, kad skaista ceļojumu redaktore (Amanda Pīta) aizsūta Lemjuelu uz Bermudu salām uzrakstīt reportāžu. Protams, XXI gadsimta Gulivers ir pilns ar vājībām kā suns ar blusām.
Vispirms viņš ir guļava, vēl viņam patīk lielīties un pārspīlēt savas personas nozīmību, turklāt viņš ir tūļīgs. Nu tipisks Džeks Bleks, aktieris, kuru nekādi nenosauksi par globālu seksa ikonu vai universālu boytoy. Taču viņā mājo atbruņojoši nekaunīga sirsnība un patiesīgums, kas reizēm robežojas ar naivitāti, reizēm - ar neķītrību. Pateicoties šīm īpašībām plus delverīgajam avantūrista raksturam, lāga džekam Lemjuelam Guliveram izdodas pēc postošas vētras, kas - fļoooopššš! - iesūc viņa skaidiņu kuteri kā jūras nezvērs Krekens no Karību pirātiem, izdzīvot un nokļūt pašā Bermudu trijstūra centrā, kurā tad nu arī atrodas jocīgā Liliputija ar vēl jocīgāko karaļvalsti, tās dīvaino sprīdīškarali Teodoru (Billijs Konolijs), sprīdīšprincesi Mēriju (Emīlija Blanta) un simtiem citu mazītiņu pavalstnieku, kuriem katram kaut kas jocīgs izrādās aiz ādas. Turklāt Liliputijai netrūkst arī «ārējo ienaidnieku», kas pin visādas intrigas.
Gadžeti karaļvalstī
Vispirms, kāda runa, Lielais Cilvēks tiek sagūstīts kā baismīgs briesmonis, bet tad izrādās, ka šis eksemplārs var raisīt ne tikai zinātnisku, bet arī cilvēcisku interesi, jo viņam ir pavisam citāda dzīves pieredze (un visādas jocīgas mantiņas azotē, piemēram, iPhone…). Man šķiet, ka mūsdienu gadžetu iefiltrēšana monarhistiskajā «rotaļu karaļvalstī», tādā burvīgā mini Versaļā, izdevusies asprātīgi.
Vēl svarīgāk ir tas, ka filma neuzmācīgi pierāda - šiem «izmērā» tik atšķirīgajiem cilvēkiem ir citam no cita ko pamācīties, un viņi to arī dara. Kļūdās, pārspīlē, sadara blēņas un stulbības, bet dara! Tāda sajūta, ka filmā esi sastapies ar aizmirstu vērtību - pamazām izstāstītu sirsnīgu, morālu pasaku. Arī par to, ka dzīve ir brīnumu pilna joprojām un ka cilvēki itin nemaz vēl neapjauš, cik dažādi var būt jēdzieni «liels» un «mazs».