Viņa, Katrīna, ir pārtikusi ginekoloģe, kura kopā ar vīru Deividu - operas speciālistu - dzīvo izsmalcināta dizaina namā - tādā kā stikla krātiņā, kā labirintā. Viss ir kārtībā viņu pārtikušajā dzīvē līdz brīdim, kad izgāžas Katrīnas plāns pārsteigt savu laulāto draugu viņa dzimšanas dienā, sarīkojot ballīti kopā ar draugiem, kas saaicināti, vīram nezinot. Vīrs uz ballīti neierodas - sakās nokavējis lidmašīnas reisu starp divām pilsētām, taču fotogrāfija, ko Katrīna atrod vīra mobilajā telefonā, liek izdarīt nešaubīgu secinājumu - viņas vīram ir romāns ar jaunu meiteni...
Viss, ko tālāk savā apjukumā savērps Katrīna aktrises Džūlianas Mūras atveidā, kalpo par sižetu erotiski provokatīvai un dramatiskai filmai ar nosaukumu Hloja (no šīs nedēļas - Parex Plaza). Filmas režisors ir Atoms Egojans - nozīmīgs Kanādas autors, kura vārds pēdējās nedēļās Latvijā izskanējis bieži - viņš bija Starptautiskā Kannu kinofestivāla žūrijas komisijas priekšsēdis, kurš žūrēja arī latviešu īsfilmu Norīt krupi!. No šī fakta gan nevajadzētu secināt, ka, ja jau Egojans tā (mums neiedeva Palmas zaru), tad mēs šitā - ņemsim un viņa Hloju neskatīsimies. Tā nevajag darīt vismaz triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, Hloja ir intriģējošas franču filmas, Koko pirms Šaneles režisores Annas Fontēnas agrīnā darba Natalī rimeiks - stāsts par pusmūža dāmu, kura, greizsirdības un pazemojuma mākta, nolīgst prostitūtu, pasūtot šai pirktajai dāmai pavest viņas vīru un viņai regulāri ziņot par abu erotiskajām dēkām. Šie stāsti greizsirdīgo dāmu vienlaikus gan pazemo, gan uzbudina, gan satuvina ar prostitūtu. Franču oriģinālā sievietes spēlēja Fanija Ardāna (dāma) un Emanuela Beāra (prostitūta), vīrieti, kurš bija abu darījuma objekts, - franču superzvaigzne Žerārs Depardjē. A. Egojana filmā Hloja trīsstūris izskatās šādi - Džūliana Mūra (dāma, vārdā Katrīna), Amanda Saifrida (prostitūta Hloja) un brits Laiems Nīsons (Deivids). Otrkārt, Hloju noteikti ir vērts skatīties četras reizes Oskaram nominētās aktrises Džūlianas Mūras dēļ, viņai tā ir kārtējā provokatīvā loma, kādas šī rudmate spēlē bieži un ar smeķi. Treškārt, Hloju ir vērts skatīties paša A. Egojana dēļ, atminoties, ka šis ir viens no interesantākajiem Kanādas režisoriem, viņa filmas maldās pretpolos starp esamību un šķitumu, realitāti un atspulgu, erotiku un intelektuālām meditācijām. Nereti viņš pievēršas armēņu (Egojans ir etniskais armēnis) vēsturisko drāmu atspoguļojumam, un tas viss atrodams Egojana filmās Exotica, Ararats, Sweet Hereafter u. c. Savukārt Hloja - ir režisora koķetērija ar Holivudu - viņa filmas producents ir Aivens Raitmens, kura producēto filmu vidū ir šogad labākās filmas Oskaram nominētā Augstu gaisā ar Džordžu Klūniju.
Džūliana Mūra ir Hlojas emocionālais, kaislīgais, verdošais centrs - sieviete, kura ar nejauši satiktas jauniņas prostitūtas starpniecību meklē atpakaļceļu pie sava vīra. Viņa, nevis filmas "vārda nesēja" - Amandas Saifridas Hloja, kura pilnam komplektam ir ne tikai seksa profesionāle, bet nobriedušas sievietes skaistuma cienītāja. Mūras Katrīna šai Hlojai izrādās daudz saasinātākas intereses iemesls nekā "pasūtījuma objekts" - vīrietis, kurš viņai bija jāpaved pēc sievas lūguma un samaksātā čeka... Jāpiebilst, ka Atoms Egojans filmai ir pamanījies piešķirt erotiskā tvanīguma garšu un arī trillera spriedzi. Pievērsiet uzmanību, cik filmā daudz stikla, stikla sienu un spoguļu, kuros varoņi meklē viens otra atspīdumus un kuri galu galā viņus nošķir vienu no otra. Režisors ir pat pārcenties - diez vai praktiskajā dzīvē būtu īpaši izmantojams ginekoloģiskais kabinets ar stikla sienām, kurā pieņem Mūras spēlētā daktere...