«Līgosvētki ir vienīgā reize, kad latvieši neskandina pazemojošos vārdus «mazā Latvija», jo šajā dienā viņi apzinās sevi kā neatņemamu saules sistēmas daļu, kurai saules mūžs,» uzskata Jānis Strteičs. Uz kritiķa Normunda Naumaņa jautājumu par Latvijas nākotnes perspektīvu pēc 30 gadiem, Jānis Streičs atbild: «Jāņi izdzīvos, jo ne jau visi latvieši un latviskais izmirs. Taču, ja nereformēsim vēlēšanu sistēmu, Latvija kļūs banānu republika vai austrumu «kanālu» uz Eiropu ar lumpenproletariātu un muitniekiem miljardieriem, ar stabilo Lietuvu dienvidu krastā un racionālo Igauniju ziemeļpusē. Un, kā jau navigācijā pieņemts, valdīs ne jau krievu, bet angļu valoda.»
Kaut arī šogad valsts (Nacionālais kino centrs) nepiešķīra finansējumu, lai Jānis Streičs varētu filmēt Skroderdienām Silmačos, režisors sevī netur rūgtumu.
Jānis Streičs:
«Nevainoju Kino centru, kas būtībā ir nabagmāja, jo mūsu valsts
prioritāte ir ne jau kultūra, bet partijiskās nomenklatūras diktatūra.
Viņiem kā Mirtas tantei: «Ka tik papīri kārtībā.» Tā arī šoreiz.
Gan gatavais un dārgais ēku komplekss, kas tika radīts Silmaču saimei,
gan jau uzfilmētās ainas tiek norakstītas zaudējumos. Vai kāds
par to tiks sodīts? Nē! Galu galā pārvilku pats šai iecerei krustu.
Ne jau man, Streičam, tā filma vajadzīga. Es gleznoju, rakstu. Kā
Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis esmu aktīvi iesaistīts
humanitārā sektora darbos. Lasu lekcijas. Esmu saistīts arī ar Latvijas
Universitāti. Nav laika ne slimot, ne novecot.»