a) kā brīva nemirstīgā itāļu Atdzimšanas klasiķa, īstenā hedonista Džovanni Bokačo nerātno noveļu almanaha Dekamerons ekranizācija, kas ir, maigi izsakoties, maldi, jo no Dekamerona filmā pārceļojuši vien "nadziņi un radziņi" — daži sīki sižetiski nieki, pat ne viena vesela novele pilnā apjomā. Filmā ir tikai viens stāsts — par bagātas florenciešu daiļavas Pompinejas (Miša Bārtone) gatavošanos kāzām un šīs visnotaļ seksuāli piebriedušās līgavas apjukumu, nespējot izvēlēties no trim līgavaiņiem īsto. Kaut arī izvēle viņai tāda dīvaina: starp riebīgai žurkai līdzīgo padzīvojušo naudas maisu un iedzimtu ļaundari Džerbīno de la Ratu (Tims Rots), jauno un vaigā glīto kvēlo mīlnieku Lorenco (Heidens Kristensens) un kādu misteru X, krievu kņazu, vārdā Dmitrijs Dzeržinskis (!), kurš traucas pēc itāļu sievas aš no pašas Novgorodas (šāds personāžs pat Bokačo atraisītajai fantāzijai ir par daudz gribēts). Plus vēl filmā ieviestas efektīgas špagu kaujas, neslēpti mājieni uz žurkveidīgā kārumnieka impotenci, ko papilnam kompensē jaunā konkurenta Lorenco pirmslaulības nedarbi — iespaidīgie seksuālie panākumi klosterī ar mūķenēm;
b) kā svaiga kinovariācija par Pjēra Paolo Pazolīni leģendārās 1970.gada filmas — astoņu Dekamerona noveļu tēmām, kas ir vēl nekrietnāki meli, jo no PPP sūrā "ikdienišķības neķītrību" šedevra Līlenda darbā nav ne smakas: 2007.gada filmas bilde ar Florences un Toskānas idilliskajām ainavām un teju visi aktieri, nu, vismaz tie, kas tiek izģērbti visdažādākajās vietās, kur pagadās, ir tik smuki, nolaizīti un "debešķīgi", ka salīdzināt tos ar Pazolīni neoreālistiskajiem tipāžiem, kas arī noteica senās filmas īpašo garšu, ir vismaz apgrēcība, nemaz nerunājot par PPP filmā ieviesto un paša nospēlēto ģeniālo fresku mākslinieku Džoto, no kura skatpunkta risinājās stāsts par mākslas un dzīves nesaderību un kurš Līlendam visidiotiskākajā veidā pārtapis par karikatūristisku amatnieku, kurš apmālē baznīcas ar plikiem eņģeļiem un izmet filmas konceptuālo frāzi, ka "zīmēt eņģeļu dupšus nebūt nav tā sliktākā nodarbošanās", tēzi, kurai, protams, skatītājs, kurš ieradies aplūkot, teiksim, glīta un pirmskāzu drudzī dikti nogribējušamies augstdzimuša jaunekļa seksu ar vairākām mūķenēm uzreiz, tikai piekritīs;
c) kā 80.gadu skarbā stila britu kinorežisora jauns pagrieziens daiļradē — Līlends ir klasiskās filmas Made in Britain autors (un ar šo filmu faktiski sākās arī Tima Rota karjera, tā ka skaidrs, ka savam režisoram zvaigzne nevarēja atteikt). Jauns pagrieziens laikam gan nozīmē tikai vienu: kā režisors vēsta intervijā ainitcoolnews.com, viņam kā britu kinematogrāfistam vēl nebija nācies apgūt tik dāsnu budžetu — 38 miljonus mārciņu, kas patiešām ir daudz, un nauda acīmredzami ir izmantota lietderīgi — brangos honorāros un lieliskās dekorācijās Itālijas efektīgo panorāmu filmējumos. Katrā ziņā vismaz filmas vizuālā puse vilties visādu smukumu un plikumu mīlētājiem neliks.
Ja jums filmas laikā rodas jautājums, kādēļ gan tik daiļai, bagātai un gudrai XV gadsimteņa meičai kā Pompineja kāzas jārīko kaut kādos pastorālos laukos, tad ziniet — viņas dzimtajā Florencē plosījās mēris. Un lai jūs nemulsina vēl daži jauninājumi, kas varētu likt apbrīnot Bokačo stilistisko tālredzību: kad kņazs Dzeržinskis parādās kadrā un par savu sāncensi uzdod jautājumu skaidrā krievu valodā — čto za mudak takoj?/kas tas par ķēmu? —, tas nudien nav renesanses literāta teksts. Vispār nenosmieties. Tikai gar Pazolīni un Bokačo kauliem gan varēja negrābstīties.