Kamēr Sāra Džesika Pārkere nepārtraukti mēģināja apvaldīt nost no pleciem šļūkošo rozā kleitu filmas Londonas pirmizrādē kinoteātrī Odeon, Hjū Grānts rīkoja preses konferenci, kurā apzvērēja, ka daļa filmas ienākumu tiks ziedoti hospīsam - miera mājai, iestādei, kurā rūpējas par nedziedināmiem vēža slimniekiem. Vispār jau situācija ir mulsinoša - par spīti faktam, ka ekrānā tiekas publikas iemīļoti aktieri, solot komēdiju par veiksmīgu laulības krīzes pārvarēšanu, kritikas atsauksmes ir vairāk nekā skābas, jo filmai, pirmkārt, ar komēdiju visai maz sakara (ja nopietni, tā drīzāk ir pasaules uzskatu drāma), otrkārt, t.s. komiskais elements filmā ir tik bezjēdzīgi samocīts, ka tīri
kauns. Spriediet paši.
Līdere ar tupeli
Viņa ir tipiska sieva līdere, kura pret vīru, ko citādi kā par kompleksu māktu ņergu nenosauksi, izturas kā pret mēbeli (un Pārkerei šādu - Ņujorkas veiksminieces, līderes - lomu pēc darbošanās seriālā Sekss un lielpilsēta nospēlēt nav grūti; aktrise, maskējusies aiz uzkurbulēta enerģiskuma, acīmredzami garlaikojas), kuru var bīdīt un lauzt, kā vien ienāk prātā. Viņš savukārt ir tipisks vīrs zem tupeles, kas klusēdams cieš un pacieš visas sievas kaprīzes, - un šādu lomu britu aktierim Hjū Grāntam pēc premjerministra lomas tēlošanas Love Actually, kur viņš lielāko filmas laiku uzvedās kā apčurājies memmesdēliņš, līdz saņēmās un kļuva par nācijas varoni, novaikstīt kameras priekšā nav problēmu.
Taču kaut kā klupdami krizdami Morgani, par laimi, šajā "komēdijā" ir nonākuši pie vienīgās loģiskās attiecību turpināšanas formas - šķiršanās.
Tālāk kā Deus ex machina filmas sižetā iejaucas kriminālnoziegums - neciešamais pāris kļūst par slepkavības lieciniekiem, un drošības nolūkos viņiem tiek pielāgota ASV liecinieku aizsardzības programma, kurā nez kādēļ eksistē punkts, ka, par spīti pāra vēlmei juridiski atbrīvot vienam otru, laulātie tiek pārvietoti kaut kur tālos Amerikas laukos, kur viņiem kādu laiku jāizliekas par laimīgiem laulātajiem. Kādēļ tā, skaidrs netop.
Alerģijas iespējamība
Tad nu abi starp regulārām sevis kopšanas procedūrām (rīta kross, veselīgas barības uzņemšana, svaiga gaisa elpošana un cita veida bezdarbība) laukos turpina nemitīgu vārdisku "šķiršanās procesu", noskaidrojot un iepazīstot viens otru, kā smejies, netipiskos apstākļos, kur vienīgais, kas apdraud Morganu drošību, ir grizlilācis, bet ar to tiek galā Hjū Grānts! Savukārt Sārai galvenais iznāciens ir iepirkšanās vietējā piparbodītē, kur viņa uzvedas tā, it kā būtu nonākusi Saks Fifth Avenue ekskluzīvo modes svaigumu stāvā. Taču kaut kādas pāķu preteklības šiem nav jādara - govis Pārkerei nav jāslauc, un Grāntam vircas bedrē pie sivēniem nenākas mērcēties. Šajā filmā humors nav zemjostas fizioloģisma līmenī. Pietiek jau ar abu aktieru sejām, kuras par ideālā skaistuma apdvestām nenosauksi, pat ja nāktos izturēt spāņu inkvizīcijas mocības.
Turklāt Morgani visu laiku runā - strīdas un pierāda, cik otram "nepareizs viedoklis". Tiem, kam patīk spīdzināt sevi ar nepārtrauktu smadzeņu skalošanu, dēvētu par laulāto pāru psiholoģijas izpēti, varbūt filma patiks. Man, klausoties šīs nepārtrauktās zobgalības, kuru rezultātā var iegūt vienīgi hronisku alerģiju pret cilvēcīgu sarunāšanos vispār, gribējās abus Ņujorkas švītus aizsūtīt pazāģēt malku vai darīt kādu citu fiziski smagu nodarbi. Lai tak nāk pie prāta! Bet filmā - nesapratu vien, kurā momentā, - viņi pēkšņi saprot, ka viens otram atbilst ideāli. Hjū ir Sāras ideālais vīrietis, Sāra - Hjū ideālā sieviete. Tas ir, filmas Pols un Merila. Vispār jau laikam smieklīgi, jo šie abi tā arī nenonāca pie apskaidrības, kurš ģimenē ir galva, kurš - kakls. Viens gan - saprast, kur aizgājuši filmas budžeta 58 miljoni un kāpēc viss stāsts atgādina vienu vienīgu deja vu jeb "jau simtreiz redzēts" efektu, tā arī neizdevās. Bet varbūt filma stāsta nevis par laulātajiem, kas ar nemitīgu muldēšanu pārvar attiecību krīzi, bet gan par to, cik garlaicīga Holivudas zvaigznēm ir dzīve laukos?