Kannās: No erotikas līdz ironijai par Vatikānu

  Pirmās varone ir jauna studente Lūsija, kura naudas vārdā dara visu – strādā krodziņā, kopē papīrus kādā kantorī, laiku pa laikam prostituē un piesakās darbā pēc studentu avīzē izlasīta sludinājuma – darbs ir lieliski apmaksāts, kaut arī  pienākumi - mulsinoši. Lūsija kļūst par guļošo skaistuli (nevis “apburto princesi”), nedzīvu ķermeni ar miegazāļu notrulinātām maņām - labi situētu vecu vīru nakts izpriecu objektu.  Ar šo filmu režijā debitē pazīstama austrāliešu rakstniece Džūlija Lī. Nenoliedzami, filmas režisorei ir bijis dzelžains koncepts – vēlme jaunas sievietes pasivitāti sabiezināt līdz ekstrēmam. Tomēr  autores   ekspluatējošā attieksme pret Lūsijas miesu ne par matu nav labāka, kā meiteni izmantojošajiem sirmgalvjiem, filmas varoņiem. “Lūsijas” lomā ir aktrise Emīlija Brauninga, kuras vārdu Holivudas filmu cienītāji nesen iepazina filmā _Aizliegtais paņēmiens_ (Sucker Punch), "feministiska niknuma” piesātinātā lielbudžeta “komiksā”. Austrāliešu filmā Brauninga ir nonākusi otrā galējībā – kļuvusi par pasīvu ledainas kino “erotikas” objektu. No neoficiāliem avotiem zināms, ka filmu Rīgā rādīs  festivālā _Baltijas pērle_ – rudenī.    Savukārt skotu režisores Līnas Remzijas filma _Mums jāparunā par Kevinu _ (We Must Talk About Kevin) visdrīzāk būs skatāma _Arsenālā_. Režisore ir viena no _Arsenāla _laureātēm. Viņas Kannu festivāla konkursa debija _Mums jāparunā par Kevinu_ stāsta par dramatiskām mātes un dēla attiecībām. Filma piedāvā nervozu ritmu, fragmentētu stāstījumu, kurā mātes un dēla attiecību drāma uzplaiksnī kā traģēdiju pārdzīvojušās sievietes atmiņu kaleidoskops, kā arī izcilu britu aktrises Tildas Svintones tēlojumu mātes lomā. Ar izaicinošu tēmu uzmanību piesaistīja arī starptautiski pazīstamā itāļu režisora Nanni Moreti filma _Habemus Papam_ – ironiska komēdija, kuras darbība notiek Vatikānā jauna Pāvesta vēlēšanu laikā. Jaunievēlētais pāvests (lomā – franču vecmeistars Mišels Pikolī) nav spējīgs uzņemties jaunos pienākumus un panikā bēg, savukārt viņu ievēlējušie sirmgalvji  filmā atgādina vecuma neprāta skartus dīvaiņus, kam noderētu psihoterapeita (lomā pats Nanni Moreti) palīdzība. Filma neslēpj Nanni Moreti dzēlīgo, ironisko attieksmi pret Romas Katoļu baznīcu un tās rituāliem, un visdrīzāk tā kļūs par plašu un par kaismīgu diskusiju objektu – arī Vatikānā.  **Vairāk lasiet sestdien, 14.maijā laikrakstā Diena.**