Mums vārdos labprāt patīk skandināt "izvēlies Latvijas preci" un "mazs un savs ir skaists", taču darbos nez kādēļ roka stiepjas pēc lētākas leišu desas un Holivudas popkorna. Tāpēc, pirms žvankstam par savu dižo patriotismu, der zināt, ka nacionālais dzīvesveids, gluži tāpat kā ekoloģiskais un viss cits veselīgais, prasa gribas piepūli un, jā, lielākus ieguldījumus - morālos un naudiskos. Protams, lētāk ir na haļavu veikt tos latviskos rituālus - nu, piespraust sev sarkanbaltsarkanu lentīti pie žaketes un kolektīvi papozēt ar savu plošku pie Rīgas pils vai kapiņos Lāčplēša dienā - nekā konkrēti atbalstīt nacionālo kino, teātri, mūziku, literatūru, nopērkot biļeti uz latviešu dokumentālo filmu vai izlasot kādu latviešu romānu (vieglāk taču ir pavemt internetā "tas viss ir sū…" nelasot un neredzot). Arī "tās latviešu filmas" taču būs televizorā, priekš kam naudu tērēt. Tikai nevajag bla-bla-bla par ārprātā dārgajām biļetēm uz muzejiem, latvju kino, nopietnu koncertu un labu teātri - patrioti, vai esat kādreiz aizdomājušies, ka izcila latviešu mūziķa vai aktiera vienas dienas darbs jūsu acu priekšā ir trīs līdz piecu alus pudeļu cenas ekvivalents?Tā kā šodienas fokusā ir nacionālais kinematogrāfs (kas pats par sevi ir izzūdošs objekts, jo nu jau arī pie mums reta filma top tikai par Latvijas finanšu līdzekļiem), svarīgi zināt pāris "bāzes lietu".
Bez ilūzijām - Holivudas okupācija
Eiropā t. s. nacionālā kinematogrāfija veido tikai 12-20 procentus (dažādās valstīs skaitļi atšķiras, bet nekur nepārsniedz 20 procentu) no visa naudas apgrozījuma kinotirgū*. Pārējo tirgus daļu okupējusi Holivuda ar savu kinoprodukciju. Latvijā nacionālais un cits (Eiropas) kino attiecībā pret Holivudas daļu tirgū vispār ir katastrofāls - 7%, viens no viszemākajiem Eiropā. Taču ikvienā nelaimē var atrast vērtīgu ideju - ja jau Holivudas produkts ir tik nepārprotami uzurpējis monopolu kinotirgū, ir pēdējais laiks beidzot pieņemt striktu likumu par «Holivudas nodokli», kas nonāktu nacionālā kino attīstības fondā. Tas, lūk, būtu patiesi nacionāli un patriotiski (interesanti, ka tieši par šādu Holivudas antimonopola nodokļa ideju cīnās arī Krievijas Valsts domē un visi nacionālo kultūras industriju glābšanas idejas aizstāvji atzīst, ka pretestība no ASV ekonomisko lobiju un pat politiķu puses esot grandioza, - viela ļoti nopietnām pārdomām).
Tomēr pat tādās Eiropas kinolielvalstīs kā Anglija, Francija, Vācija, Itālija un Spānija jēdziens "nacionālās filmas" pieder XX gadsimtam, jo 96% filmu ir starpvalstu sadarbības projekti. Tiesa, par lokālā kinoprodukta ideju spītīgi spirinās Īrija un Skandināvijas valstis, kuras var atļauties finansēt "tīru" nacionālo kinematogrāfiju. Vērā ņemama un perspektīva ir britu pieredze - procentuāli aizvien vairāk specifiski britu jeb Made in England filmu top kopībā ar televīzijas korporāciju BBC, izrādās, kopprodukts ar TV ir arī īsākais ceļš uz starptautisko auditoriju (te gan jāņem vērā, ka tā ir visā pasaulē pagaidām dominējošā angļu valoda).
Viskūtrākie skatītāji - Latvijā
Nerunāsim par sapni, ka šīs t. s. nacionālās filmas varētu sevi dzimtenē "atpelnīt". Latvijai par labu nerunā arī fakts, ka pat starp Baltijas valstīm mēs esam viskūtrākie kinoteātru apmeklētāji - 2011. gada dati liecina, ka Lietuvā ar kino nopelnīti 10,7 milj., Igaunijā - 10,1 milj., kamēr LV - tikai 8,3 miljoni eiro (attiecīgi Latvijā ir arī zemākais kinogājēju skaits - Lietuvā - trīs miljoni, Igaunijā - divarpus, Latvijā - divi miljoni cilvēku, turklāt abās kaimiņzemēs apmeklētāju skaits ir ievērojami - par 14 procentiem - audzis, bet Latvijā tas krities par 2,1 procentu, salīdzinot ar 2010. gadu). Ja tā ir vietējā kinotirgus kopīgā statistikas tendence, runas par patriotismu kā stimulu attiecībā uz latviešu kinematogrāfiju vispār kļūst nožēlojamas.
Kā glābt nacionālo kino?
Atbilde pašā saknē taču ir ļoti vienkārša. Vispirms ir nepieciešams, lai Latvijā cilvēki gribētu, vēlētos skatīties pašmāju kino. Vismaz tikpat dikti, kā tie grib kluknēt pie Ugunsgrēka vai Ēnu spēļu "seriāliem" (katru sēriju TV noskatās vismaz 80 tūkstoši cilvēku, bet parasti vairāk). Iedomājieties, ja arī latviešu filmas ar iemīļotajiem latviešu aktieriem kinoteātrī vēlētos skatīties vismaz puse no šī ļaužu daudzuma. Es neaicinu katru Latvijas iedzīvotāju ieņemt patriotiskā misionāra pozu un turpmāk arī dižveikala Izklaide un māksla plauktos izvēlēties Latvijas, nevis Holivudas preci - filmu. Vienkārši vēlos atgādināt, ka dejai ir vajadzīgi divi. Mākslinieks un viņa darba skatītājs. Un tad varam arī sākt strīdēties, kādam šim kino vajadzētu būt.
Treknā gada ilūzijas
Dita Rietuma
Gada nogale ir ar latviešu filmu pirmizrādēm blīvs laiks, tikko savu Gaismaspils mitoloģisko redzējumu poētiskā dokumentālā kino estētikā filmā Pēdējā tempļa hronikas prezentējis Dāvis Sīmanis, svētku dienās būs Aigara Graubas un Andreja Ēķa Sapņu komandas pirmizrāde, šajās dienās pirmizrādi Romas festivālā piedzīvoja arī Lailas Pakalniņas spēlfilma Picas, kas Rīgā gaidāma decembrī. Turklāt šis ir bijis filmu, īpaši spēlfilmu, pirmizrādēm bagāts gads. Kopš gada sākuma pirmizrādītas septiņas (!!!) latviešu spēlfilmas - skaitlis, kas savā treknumā var tikt salīdzināts ar sen aizmirstajiem latviešu kino ziedulaikiem - gan pilnīgi citā sociālekonomiskajā un ideoloģiskajā sistēmā PSRS. Taču skaitlis nedaudz "maldinošs", šī septiņnieka vidū ir gan divas gargabalnieces - "ievilktās" un gadiem ilgi producētās filmas (Mona un Golfa straume zem leduskalna) -, gan mazbudžeta eksperiments (Filma), gan igauņu režisora Pētera Simma darbs (Vientuļā sala), kopprodukcija ar Latviju, tomēr ir arī veiksmīgā Aika Karapetjana debija Cilvēki tur un jau pieminētās filmas Sapņu komanda un Picas, kas noslēgs Latvijas kino iluzori trekno gadu.
Kāpēc iluzori? Kopš 2008. gada, kad valsts budžeta līdzekļi, ko konkursa kārtībā sadala Nacionālais kino centrs, bija gandrīz 3 miljoni latu (Ls 2 960 000), kino budžets ir nežēlīgs cirpts un mērdēts - šogad tas ir bijis gandrīz četras (!) reizes mazāks par 2008. gadu (Ls 734 213). Šī summa tad arī ir jāsadala gan spēlfilmām, gan animācijai, gan dokumentālajām filmām. Visas Nacionālā kino centra pārraudzītās naudas nepietiktu pat vienai Sapņu komandai, kuras publiskotais budžets ir ap diviem miljoniem latu. Taču no šīs summas tiek uzturēta visa kinonozare (finansējumu nelielākiem kinoprojektiem var gūt arī Kultūrkapitāla fondā).
Nākamajā gadā labākajā gadījumā mūs sagaida tikai dažas pirmizrādes - Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu un vairāki jaunu režisoru mazbudžeta darbi. Statistiku uzspodrinās Miglā (rež. S. Lozņica, kopprodukcija ar vairākām Eiropas valstīm) un Aika Karapetjana teju bezbudžeta režīmā tapusī šausmu filma Mož - sens un provokatīvs projekts.
Totālās askēzes apstākļi Latvijas kino turpinās. Tāpat kā skatītāju kūtrums Latvijas filmu patēriņā, ja par patēriņa kritēriju uzskata kinoapmeklētības skaitļus, nevis filmu sasniegto auditoriju TV. Savulaik mobilizēt ignoranto Latvijas skatītāju patriotiskā aktā izdevās Rīgas sargiem. To rakstu bez ironijas, jo "smagā artilērija", kas tika izmantota maksimālas auditorijas sasniegšanā (LNT bezlimitu reklāmresursi, nacionālpatriotiskās tēmas rezonanse dažādās mērķauditorijas grupās - no sirmiem ļaudīm līdz bērniem, kuriem šī filma tika un tiek rādīta vēstures stundās), nesa augļus - 250 tūkstošu lielu auditoriju. (Šī tad arī ir viena no divām latviešu filmām, ko parasti spēj nosaukt LV augstskolu pirmā kursa students, līdzās Limuzīns Jāņu nakts krāsā.) Vai Sapņu komandai izdosies otrreiz iekāpt panākumu straumē, proti, vai filma par komandas spēku iz Latvijas sporta vēstures, rādīs laiks. Nedaudz bažīgu dara fakts, ka "sporta filmas" (pat Holivudas ražojumi), par spīti sporta globālajai popularitātei, Latvijā spožas komercuzvaras nesvin.
Ironiski, ka pavisam drīz uz ekrāna satiksies divu režisoru filmas, kas pārstāv radikāli opozicionārus uzskatus, - Holivudas kanonu cienītāju veidotā Sapņu komanda un radikāla autorkino pārstāve Laila Paklaniņa, kura pakļauj transformācijai trillera žanru. Picu galvenie varoņi ir divi picu cepēji un naudas zagļi, kas laiž ļekas prom uz Igauniju, repera Gacho mūzikai skanot. "Konfliktam" gan nav pamata, jo rokrakstu dažādība ir Latvijas kino bagātība un potenciāls, to šogad līdzās Graubam, Pakalniņai papildina arī Aika Karapetjana, Ināras Kolmanes, Jevgeņija Paškeviča u. c. filmas. To pamanīt gan var tikai tad, ja ir iespēja šīs filmas veidot.