gada filma — notikums. Varbūt tai nav īpašu izredžu kļūt par jūsu mīļfilmu vai lielo atklāsmi, taču kopš pirmizrādes Kannu kinofestivālā pērn maijā šī kā bārdas nazis asā filma ir kļuvusi par vienu no būtiskākajiem pagājušā gada kinodzīves faktiem."Oskaru" ceremonija 24.februārī galu galā pielika punktu šā gada izvērtēšanai un noslēdza nebeidzamos balvu plūdus, kas kopš pērnā gada izskaņas straumēm veļas filmas un tās autoru brāļu Koenu virzienā (viņi jau paguvuši tikt pie vairāku ASV kinokritiķu pulciņu — ģilžu balvām, saņēmuši augstu atzinību no saviem profesijas biedriem — Režisoru ģildes balvu, spāņu aktieris Havjers Bardems apbalvots ar Zelta globusu par slepkavas Antona lomu, un visbeidzot filma nominēta astoņiem Oskariem, arī svarīgākajās — labākās filmas un labākās režijas — kategorijās... Ko vēl piebilst? Tik vien, ka jau pēc piesauktās pirmizrādes Kannu festivālā un jūsmīgajām, īpaši amerikāņu preses, atsauksmēm pie būtiskām balvām brāļi Koeni un viņu "No Country for Old Men" netika. Kaut nešaubīgi filma tika dēvēta par šo abu amerikāņu režisoru — miesīgu brāļu —, spilgtu amerikāņu autorkino pārstāvju, kas turklāt sekmīgi prot flirtēt ar Holivudu, spožu atgriešanos.
No nekurienes?
No kurienes tad Koeni atgriezās, kur bija pamukuši? Presei patīk skaisti salīdzinājumi, tālab 90.gados spoži sākušo Koenu, lielisku skarbā žanra filmu veidotāju ("Vienkārši asinis", "Fargo") un atraktīvu ciniķu ("Bārtons Finks", arī "Fargo"), pēdējie darbi — tie, kas tapuši pirms "Kur sirmgalvjiem nav vietas", — tika pasludināti teju par pasaules galu. Komerciāli neveiksmīgs izrādījās viņu veidotais britu komēdijas Ladykillers rimeiks — filma ar Tomu Henksu galvenajā lomā un latviskoto nosaukumu "Nāvi večiņai!" Par neveiksmi tiek uzskatīta, manuprāt, burvīgā Koenu komēdija (jā, abiem skarbajiem puišiem netipiska) "Neiedomājamā cietsirdība"/"Intolerable Cruelty"(2003) ar Džordžu Klūniju un Katrīnu Zetu–Džonsu. Par spilgtu kinofestivālu parādību, bet plašu tautas masu ignorētu kļuva arī spožā stilizācija film noir manierē — filma "Cilvēks, kura nebija/The Man Who Wasn't There" (2001). Lūk, Koenu "grēku darbu" saraksts. Par atgūšanos no šī krīzes brīža tad arī tika pasludināta Kur sirmgalvjiem nav vietas.
Mačo kultūra
Šī filma ir līdz vissīkākajai šķiedrai amerikāniska — piederīga Amerikas kā vesternu dzimtenes kultūrai. Tā ir arī maksimāli vīrišķīga: trīs galvenie varoņi — nejaušais divu miljonu dolāru atradējs (Džošs Brolins), algots slepkava, kas dzen pēdas pazudušajiem miljoniem (Havjers Bardems) un šerifs (Tomijs Lī Džonss), kas ne īpaši veiksmīgi dzen pēdas noziedzniekam, — būtībā ir līdz formulas lakonismam novests vēstījums par likteni, kas "vajā" dzīvās radības. Filma tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajiem literārā darba (Kormaka Makārtija romāns) ekranizējumiem. Izcila pēdējo gadu amerikāņu kinooperatora Rodžera Dīkinsa vārds vien liek ietrīsuļoties katra šī amata korifejus zinošā sirdij. Tā filmēt tuksnesi un vientulīgus Teksasas skatus, tā iedzīt eksistenciālas vientulības un nolemtības spriedzi vienkāršā ainavā spēj vien Dīkinss (starp citu, ar vairāku balvu nominācijām tika atzīmēts Dīkinsa darbs ne tikai šajā, bet vēl vienā citā izcilā pērnā gada filmā — Breda Pita kronētajā Džesija Džeimsa slepkavība no gļēvuļa Roberta Forda rokas). Bet tas ir cits stāsts. Pagaidām jūsu uzmanībai lakonisks un sava žanra ietvaros absolūti perfekts trilleris — vajāšanas filma, kurā ir pilns ar saprātīgām detaļām, ironiski, jā, arī ciniski, bet pārliecinoši izveidotām spriedzes ainām un līdz šermuļiem precīzi izskaitļotiem šoka momentiem.
Filma ir pilna ar izciliem, smalku detaļu pārpilniem aktierdarbiem — ko vērts ir spāņu zvaigznes Havjera Bardema slepkava ar kantaino frizūriņu un milzu stroķi, kurš fatālā nepielūdzamībā vajā savu upuri — mednieku, kurš bijis tik nesaprātīgs, lai no divu mafijas grupējumu norēķinu kārtošanas vietas izķeksētu koferīti ar miljoniem (spānim Bardemam, kurš iejuties Teksasas slepkavas lomā, — Oskara nominācija; interviju ar spāņu zvaigzni lasiet SestDienā.)
Ja joprojām tā īsti nav skaidrs, kur tas suns aprakts, kur slēpjas Koenu jaunākās filmas izcilība, mēģināsim formulēt šādi — tā slēpjas perfektā trillera un vesterna noteikumu pārzināšanā un spējā brutālu trilleri pacelt līdz visai depresīva un ciniska vēstījuma augstumiem — par likteni/slikteni, kurš bruņojies ar stroķi, ar Havjera Bardema kantaino frizūru vai bez tās, kas starp citu, esot noskatīta no kādas 70.gadu fotogrāfijas — tā izskatījies kāds bordeļa klients brāļiem Koeniem piederošajā fotogrāfijā —, atnāks un izdarīs savu melno darbu... Nekāds iepriecinošais mesidžs gan tas nav, kaut brāļiem Koeniem tik mīļo film–noir/melno filmu, gansterdrāmu kultūra ir būvēta tieši uz šīs skaudrās atskārsmes...
Brāļi Koeni — Ītens (1957) un Džoels (1954)
Viņu līdz šim oficiālos laurus visvairāk saņēmusī filma ir "Fargo" (1996) — cinisks, melni ironisks vēstījums par ikdienišķu pasūtījumu slepkavības organizētāju kādā ASV provinces miestā. Debija — trilleris "Vienkārši asinis"/"Blood Simple" (1984).
Par abu veiksmīgākajiem darbiem tiek uzskatīta gangsterdrāma "Millera krustojums"/"Millers Crossing" (1990); komēdija par Holivudas aizkulisēm "Bārtons Finks"/"Barton Fink" (1991), spriedzes komēdija "Lielais Lebovskis"/"The Big Lebowski" (1998), 30.gadu gansterdrāma "O, brāli, kur esi tu"/"O Brother, Where Art Thou?" (2000).
Iemīļotākie aktieri: Džordžs Klūnijs, Džons Turturo, Frānsisa Makdormanda