Ekspozīcija izveidota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu, un tās satura autori ir Vita Matīsa, Gundega Grīnuma un Jānis Šiliņš, iekārtotājs – dizaina birojs H2E.
Vita Matīsa uzsver, ka “vairāk nekā 50 gadus Šveice, t.i., Lugāno municipalitāte, ir uzturējusi un atbalstījusi Raiņa un Aspazijas piemiņas vietu Kastaņolā: pirmajos gados ar piemiņas stūrīti pašā Kastaņolas municipalitātes ēkas sirdī, vēlāk - ar Rainim un Aspazijai veltītu muzeju Lugāno pilsētas vēstures arhīva telpās. Muzeja kolekcija veidojās pagājušā gadsimta 60. un 70. gados no trimdas latviešu dāvinājumiem. Visus šos gadus Šveice ir uzturējusi muzeju bez jebkāda atbalsta no Latvijas valsts vai trimdas organizāciju puses, pat bez jebkāda saistoša dokumenta, kas šveiciešiem liktu to darīt. Latvijas valsts simtajā gadskārtā tiek atklāta jauna ekspozīcija, tagad – pirmo reizi – ar Latvijas valsts atbalstu. Ir gandarījums, ka Raiņa pirmā dzimtene sasaucas ar viņa otro dzimteni, lai izveidotu telpu, kura liecinās par Latvijas „nezūdamības strāvu” tieši vietā, no kurienes Rainis saskatīja brīvās Latvijas kontūras.”
Gundega Grīnuma piebilst, ka “jēdzienam "Kastaņola” latvieša apziņā joprojām, arī 21. gadsimtā, piemīt maģisks pievilcības spēks. Latvietis uz Kastaņolu – Raiņa un Aspazijas laikā nabadzīgu, provinciālu miera un klusuma oāzi – vēl aizvien dodas gluži kā svētceļojumā. Spriežot pēc ierakstiem dzejnieku muzeja viesu grāmatā, ne vienam vien mūsu laikabiedram Kastaņolas apmeklējums nozīmē gan saviļņojošu sastapšanos ar Dienvidtičīnas dabas un ainavas savdabīgo skaistumu kā abu latviešu literatūras klasiķu, galvenokārt Raiņa, radošās iedvesmas avotu, gan vietu, kur dzimis sapnis par ideālu – brīvu, neatkarīgu un kulturālu – Latviju brīvā un kulturālā Eiropā.”