Mans bērns nelasa. Un tu pats?

Mans bērns nelasa - šī frāze ir kā mantra, ko itin bieži atkārto vecāki. «Bet, ja šim pieaugušajam pavaicā, cik bieži bērns redz jūs ar grāmatu rokā, parasti iestājas klusums,» apgalvo Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra (turpmāk BLC) galvenā bibliotekāre Iveta Krūmiņa. Tieši tādēļ - lai veicinātu vecāku interesi par grāmatām un dialogu ar savām atvasēm par izlasīto - 12 gadus pēc kārtas notikušajai lasīšanas veicināšanas programmai Bērnu un jauniešu žūrija, ko dažādās vietās Latvijā un arī latviešu diasporās ārzemēs realizē pašvaldību un skolu bibliotēkas, šogad klāt nākusi arī Vecāku žūrija. Tas nozīmē, ka literatūras eksperti ir atlasījuši dažas grāmatas tieši vecāku auditorijai, pēc kuru izlasīšanas, gluži kā bērniem un jauniešiem, viņiem ir jāaizpilda anketa - savs vērtējums par grāmatām. I. Krūmiņa stāsta, ka šoreiz vecākiem izraudzīti četri ārzemju autoru literārie darbi, kuros iztirzātas pieaugušā un bērna attiecības: Marka Hedona Savādais atgadījums ar suni naktī (Jāņa Rozes apgāds), Daniela Penaka Skolas sāpes (izdevniecība Omnia Mea), Džordi Sjerras i Fabras Kafka un ceļojošā lelle (Pētergailis) un Ērlenna Lū Doplers (Nordsk). Kā piekto vecāks ir aicināts izlasīt kādu darbu no bērnu un jauniešu auditorijai paredzētajām grāmatām, ko pēc tam vēlams apspriest kopā ar savu bērnu. Lasīšanas maratons beigsies decembrī, savukārt nākamā gada martā Ķīpsalā notiks gadskārtējie Lielie lasīšanas svētki, uz kuriem no katras programmā iesaistītās bibliotēkas dosies viens žūrijas eksperts un svinīgi tiks izziņots balsojums par vislabākajām grāmatām.

Jāatgādina, ka pēdējā laikā projekts, kas uz grāmatu lasīšanu ikreiz spēj pamudināt no 13 līdz 15 tūkstošiem bērnu, ir saņēmis krietni mazāku finansiālo atbalstu grāmatu iegādei no valsts un pašvaldībām, tādēļ jo nozīmīgāka ir izvērtusies pērn iesāktā ziedošanas akcija Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa. 2011. gadā ar ziedotāju atbalstu tika iegādātas 2098 bērnu grāmatas 200 bibliotēkām. Arī šogad palīdzību gaida tikpat bibliotēku, un patlaban žūrijām nepieciešamo grāmatu iepirkšanai vēl pietrūkst 8000 latu. Ziedošanas akcijā iesaistījušies un par projekta vēstniekiem kļuvuši vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki, viņu vidū televīzijas producente Daina Jāņkalne, dziesminieks Kārlis Kazāks, TV3 raidījuma Bez tabu vadītāja Evelīna Strazdiņa, mūziķi Andris Sējāns, Kārlis Kazāks, Ingus Ulmanis, aktieri Aurēlija Anužīte-Lauciņa, Lienīte Osipova, fotogrāfs Gatis Rozenfelds un citi. Ikvienam ir iespēja atbalstīt mazus un lielus lasītgribētājus, ziedojot portālā Ziedot.lv un www.gaisma.lv vai zvanot uz tālruni "90006889" (viens lats).

Kamēr Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija tikai palēnām uzņem apgriezienus, jo lielākais piedalīties gribētāju birums vairāk nekā 500 bibliotēkās sāksies tieši septembrī līdz ar skolas laiku, Kultūras Diena viesojās Vidzemē - Mārsnēnu bibliotēkā Priekuļu novadā, kur tikās ar divām aktīvām Vecāku žūrijas dalībniecēm un bibliotekāri Laumu Zaļaiskalnu.

Savs laiks jāatvēl gurķiem, savs – grāmatai

Mārsnēnu pamatskolas sākumklašu skolotāja Sarma Riekstiņa ir viena no rosīgākajiem sešiem pieaugušajiem, kas pagaidām Mārsnēnu bibliotēkā pieteikušies Vecāku žūrijai. Nu lasīšanas maratonā startē kopā ar savu 12 gadu veco meitu Elīnu, kas Bērnu un jauniešu žūrijā piedalās jau piekto reizi. «Ir tā - abas kopā nākam uz bibliotēku, bet es esmu čaklāka lasītāja. Saku viņai, ka jau eju mainīt grāmatu pret nākamo, taču meita atteic, ka bez viņas es nevarot iet uz bibliotēku. Alises Kuiperes Dzīvi uz ledusskapja durvīm gan viņa izlasīja pāris dienās. Ir tikai jāpieķeras!» stāsta S. Riekstiņa.

Sevi par grāmatu tārpu viņa gluži nevarētu nosaukt - lasa, kad atrod kādu brīvāku brītiņu, arī kā skolotājai ir jābūt lietas kursā par literatūru, ko lasa skolēni. Kad meita Elīna bija tikko sākusi lasīt, mamma vienmēr centusies bērnam skolā uzdotās grāmatas izlasīt arī pati. «Tikko sāk lasīt, jau jūt, vai tā grāmata paņems. Ir jābūt domām, dziļākam saturam, kas piesaista, bet tāda sadzīviska aprunāšana man nepatīk,» viņa teic. No žūrijas grāmatām viņu līdz šim īpaši aizkustinājis lietuvietes Rūtas Šepetis romāns Starp pelēkiem toņiem, kas ir 8.-12. klases skolēniem domāts darbs, tomēr izrādījies gana iespaidīgs un emocionāls arī viņai.

Viņasprāt, jauninājums - Vecāku žūrija - noteikti gūs rezonansi ciemā, taču, protams, vienmēr būs daudz tādu, kas kā attaisnojumu savai nevarēšanai minēs laika trūkumu. Īstenībā arī man ir ļoti daudz darba - kuram tā nav, taču laiku var atrast vienmēr, - savu viedokli pauž S. Riekstiņa, kura tikšanās sākumā ar Kultūras Dienu teica, ka tūliņ būšot «jāskrien pie gurķiem». Laukos teju katram ir saimniecība, taču laba lasīšana iznākot lietainās dienās, kā arī brīžos, kad tveicē grūti izturēt darbošanos zem saules. Arī vēlos vakaros grāmata ir viņas uzmundrinātājs. Savukārt bibliotekāre L. Zaļaiskalna apgalvo, ka Vecāku žūrijas liktenis lielā mērā būs atkarīgs no viņas pašas - cik centīgi viņa to reklamēs un iesaistīs apkārtesošos.

Kā skolotāja S. Riekstiņa atzīst, ka skolēnu auditorijai domātās grāmatas esot labā līmenī, tikai bieži vien paši bērni negrib būt lasītāji. «Patiesībā veicināt bērnu lasītprasmi ir ļoti grūts darbs,» viņa atzīst. «Vecāki mājās neatbalsta savus bērnus, bet gaida, kad lasīt viņiem iemācīs skola. Bērns atnāk uz pirmo klasi un nelasa. Ko lai izdara? Pirmajā mācību gadā jācenšas iet uz skolas bibliotēku, kur ir dažādas grāmatas ar atbilstošiem burtiņiem un galvenais - ilustrācijām un mazāk teksta. Šobrīd bērnu skolā paliek arvien mazāk un ne jau tie labākie lasītāji.»

Kā pati savu meitu iepazīstināja ar grāmatām? «Maziem bērniņiem īstenībā ļoti interesē burtiņi. Ir tik daudz spēļu un jauku grāmatiņu, ka vienkārši nevar paiet veikalā garām, kaut ko neiegādājoties. Elīnai vecmāmiņas dāvināja grāmatas. Pa burtiņam, pa burtiņam - uz aiziet. Tagad dziedāšanas konkursā meita vinnēja savu tiesu - izdevniecības Zvaigzne ABC dāvanu karti. Savulaik nopirkām Pepiju Garzeķi, visādas izglītojošās grāmatiņas un šogad jau interesē pavārgrāmatas,» saka mamma. «Labi apgūtas pirmās iemaņas lasīšanā vēlāk, vecākajās klasēs notiekošajos lasīšanas semināros, palīdz krietni veiksmīgāk uztvert teksta domu.»

Ko bērnam vēl vairāk vajag!

Mārsnēnu bibliotekāre Lauma Zaļaiskalna, kas 11 gadus aizrautīgi iesaista bērnus šajā lasīšanas akcijā, demonstrējot 2002. gadā bērnu un jauniešu žūrijas dalībnieku aizpildīto anketu mapi, uzšķir toreiz vēl četrpadsmitgadīgās Vitas Vilumsones vērtējumu autores Brigitas Blobelas skolas romānam Čau, skaistulīt!. Tur rakstīts: «Tajā ir viss, kas ar tevi dzīvē var gadīties. Saviem draugiem ieteiktu šo grāmatu kā pamācību dzīvei, jo viss, kas ir aprakstīts šajā skolas romānā, var atgadīties arī ar tevi. Tu vari iejusties kāda lomā un just līdzi. Šī grāmata ātri lasās un ir aizraujoša.» Tagad Vitai ir 24, viņa ir trīsgadnieka Adriana un deviņus mēnešus vecā Kristiana mamma, taču vēlme lasīt un analizēt izlasīto nepavisam nav sarukusi - ziņa par iespēju piedalīties nu jau Vecāku žūrijā viņai sagādāja lielu prieku.

No laika gala Vita ir bijusi cītīga skolas romānu lasītāja bibliotēkā, un Bērnu un jauniešu žūrija toreiz licies aizraujošs pasākums. «Bija interesanti sākumā lasīt, tad rakstīt anketas un pēc tam aizbraukt kādā ekskursijā - ko bērnam vēl vairāk vajag!» viņa atzīst un atceras, ka reiz tikusi uz Lielajiem lasīšanas svētkiem Rīgā un saņēmusi balvu par labi aizpildītu anketu. Runājot par ekskursijām, tas ir Mārsnēnu bibliotekāres izdomāts «triks» - balva bērniem par piedalīšanos. Piemēram, šogad žūrijas bērni kopā ar vecākiem devās tematiskā ekskursijā Daugavas krasti, kuras izdevumus sedza no pašvaldības budžeta. Arī grāmatu iegādei bibliotēkā pilnībā pietiekot ar pašvaldības ikgadējo piešķīrumu, no kura nedaudz vairāk nekā 100 latu vienmēr tiek atvēlēti Bērnu un jauniešu žūrijas grāmatām. «Mārsnēnu bibliotēka nelūdz ziedot - grāmatas pērkam paši,» apgalvo bibliotekāre. «Man ļoti nepatīk, ka turīgas bibliotēkas lūdz palīdzību bērnu žūrijas grāmatu iegādei.»

Māmiņa Vita, izvēloties lasāmvielu, parasti uzticas bibliotekāres Laumas ieteikumam, skatās grāmatu apskatu televīzijas raidījumā Dzīvīte, žurnālos, kā arī pirms lasīšanas pati izpēta grāmatu «muguriņas». Viņasprāt, laba grāmata ir tāda, kas spēj aizraut jau pirmajās lappusēs, un no lasīt iesāktā Vecāku žūrijas darbu klāsta viņu patīkami pārsteidzis kataloniešu izcelsmes autora Džordi Sjerras i Fabras darbs Kafka un ceļojošā lelle. Viņa dalās iespaidos: «Tā ir ļoti interesanta grāmata - izlasīju divos vakaros, kad bērni aizgāja gulēt. Tā otra - Daniela Penaka Skolas sāpes - gan tik grūti lasījās un nevarēja saprast, par ko vispār ir runa. Tā man šausmīgi nepatika.»

Vienu grāmatiņu - čehu autoru Zdeņeka Milera un Eduarda Petiška Kurmītis un bikses pašai jaunākajai auditorijai - Vita lasīja priekšā savam vecākajam dēlam Adrianam, kurš pats pagaidām zina tikai astoņus burtus un svētdien svinēs trīs gadu dzimšanas dienu. Parasti grāmatas bērniem tiekot lasītas pa daļām, taču šo abi kopā «izrāvuši» uzreiz. «Pēc tam puika pats šķirstīja grāmatu un stāstīja - tur stārķis darīja to un to, tur skudras, tur sienāzītis…» saka mamma, kas kopā ar bērnu veic pirmos soļus diskusijās par izlasīto.

Vita apgalvo, ka pati savus bērnus, kad paaugsies, noteikti mudinās lasīt, jo kā gan citādi viņi to iemācīsies, ja neņems rokā grāmatas vai kaut žurnālus. Pašai bērnībā gan bijis vieglāk - interneta kārdinājums neeksistējis, televizors bijis viens uz visu ģimeni un nav atlicis nekas cits, kā vien lasīt.

Ne jau katru vakaru pēc garas dienas ir vēlēšanās pašai ielūkoties grāmatā, tāpēc Vecāku žūrija tagad ir labs stimuls. Galu galā - noslēgumā būs jāaizpilda sava anketa.

Telpa, kur paplesties domai

Undīne Adamaite

Ja ar runāšanu tu vari pakustināt kādu lasīšanas virzienā, kāpēc to nedarīt,- par savu iesaistīšanos labdarības akcijā Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa saka žurnāliste Daina Jāņkalne. Viņa ir pārliecināta, ka visi nekad nebūs grāmatu tārpi - «tas ir talants, dāvana» - un ar varu nevienam nevajag pierādīt, cik lasīt ir aizraujoši.

Viņa ir arī pārliecinājusies, ka lasīšana priekšā bērnībā nenozīmē, ka bērns noteikti kļūs par lasītāju pats. Auglīgāk žurnālistei šķiet otrādi - ja bērns lasa priekšā vecākiem. «Pat ja tas sākumā nav nemaz tik viegli paciešams,» smejas Daina Jāņkalne.

Kādas privilēģijas dzīvē iegūst XXI gadsimta cilvēks, kurš lasa? Būtiskākā izredzētība, žurnālistesprāt, ir spēja atšķirt kvalitatīvu tekstu no sēnalām. Vispār tekstu no «pilnīga nekā, tukšuma okeāna», ar kuru mēs katru dienu aizpildām tviterus un feisbukus. «Interneta milzīgajā lavīnā ir grūti atrast tekstu. Var atrast ļoti daudz informācijas, un, ja cilvēks ir puslīdz izglītots, viņš, protams, atšķirs kaut kādas muļķības no kaut kā, ko ir vērts ņemt nopietni. Turot roku uz peles un saprotot, ka tev atkal ir priekšā krustojums ar tūkstoš ceļiem, ir ārkārtīgi grūti apstāties. Visa elektroniskā kultūra dod maz iespēju apstāties, maz iespēju telpai, kur domai paplesties,» saka D. Jāņkalne ar pārliecību - ja cilvēkam ir lasīšanas ieradumi, viņš gluži instinktīvi nojautīs, pa kuru ceļu šajā tūkstošceļu krustojumā nogriezties.

Viņai patīk vārds no krievu valodas - sozercaķ/vērot, apcerēt. «Tad, kad tu lasi grāmatu, tad gan, man liekas, tu pacel galvu un aizdomājies,» - D. Jāņkalne pati dzīvē ir arī piedzīvojusi posmus, kad negribas lasīt (iztukšotība, nogurums). Citreiz jutusies kā alkoholiķis, kurš atkal izdzēris pudeli līdz dibenam (lasi - gribējis paskatīties ziņas, bet iekritis uz vairākām stundām). «Internets iesūc, pazūd laiks, bet es domāju, lielā mērā pazūd arī personiskās domas spriešanai.» Viņasprāt, izglītots cilvēks pilnīgi mierīgi var būt arī nelasot, taču «literatūra domām dod plašumu».

Savus trīs bērnus viņa ir centusies apzināti ievest grāmatu pasaulē - līdzīgi kā simfoniskajā mūzikā. «Tev vismaz ir jāzina, kas tev nepatīk, ja nepatīk».

Lasīšanas paradumi mainās. «Verters priecājās, ka bija prom. Tad sākās lielās ciešanas un turpinājās līdz šāvienam,» - tā skan viens no uzvarētāju tvītiem portālā welttwitteratur.de. Klasikas konspekti skolēnu vidū jau ir populāri, varbūt pienācis laiks arī Mērnieku laikiem un Zaļajai zemei 140 zīmēs?

«Man nepatīk, ka viņiem nepatīk,» D. Jāņkalnei nešķiet pareiza skolēnu nepatika pret literatūras un latviešu valodas stundām, un kaut kas īsti kārtībā nav. «Kad pēdējo reizi ir pārskatīta skolu izglītības programma? Vai tīnim Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku lasīšana var sagādāt kaifu? Varbūt tiešām lasīt tikai nodaļas un laikmeta atmosfēru mācīt vēstures stundās?» Žurnāliste aicina par šiem jautājumiem sākt sabiedrībā diskusiju.