Reiz kādā intervijā tālajā 2006. gadā, kad iznāca Marta Pujāta otrais dzejoļu krājums Mūsu dziesma, viņš sacīja: "[..] cilvēki grib izpausties. Bet kā viņš var izpausties, ja viņam nav sajēgas par neko. Vienīgais veids ir dzeja, jo tas ir visvienkāršākais. Viņš taču nevar izpausties, spēlējot fagotu, jo to ir jāmāk. Bet rakstīt viņš māk. Un vienkārši raksta kaut ko, tuftu absolūtu. Es gribētu, lai dzeja būtu kaut kas daudz sarežģītāks, nekā tas ir, lai cilvēkiem neceltos roka rakstīt dzeju, lai viņiem būtu kaut visminimālākā pietāte, nevis tāda akadēmiskā, bet riebums pret sevi brīdī, kad viņš raksta vienkārši kaut kādu sūdu." Skarbi sacīts, bet aumež patiesīgi. Un Marts ir viens no tiem dzejniekiem, kurš drīkst izsacīties skarbi, jo katrs viņa krājums ir pārdomāts, lakonisks un, nebīšos šī vārda, saviļņojoši smalks. Marta dzeja aizķer, uzrunā un iepriecina - ar tēliem, vārdu spēlēm, noskaņu.
Nebija tik labi
Tikko apgāds Mansards atvēra Marta jaunāko dzejoļu krājumu Nāk gaismā pati lampa. Teātra bāra restorānā pulcējās neliela grupiņa pazīstamu cilvēku, un Marts lasīja priekšā rindas no jaunās grāmatas. "tā ir velna vēkšziede. pat neliela saskare ar ādu var izraisīt/ sāpīgu pūpi./ tā ir albīnā kanniņa. no auga putekšņiem pārtiek/ grūtniecīte, kuras kodums var izraisīt sāpīgu pūpi./ tas ir gāršas snīpītis. augļu mīkstums satur sājskābi, kas/ var izraisīt sāpīgu pūpi./ tas ir burjatijas krēsliņš. auga kātiņu izmanto kompresēs pret sāpīgu pūpi./ tas ir blāvlapu sirpītis. no lapu aizmugurītēm darina/ neredzamības apmetņus, bet kauslapiņu uzlējums/ iet pret sāpīgu pūpi./ bet tas ir gaudenais sējējiņš. dzinumus un rogas saberž un/ patur uz sāpīgas pūpes. palīdz."
Kopš krājuma Tuk-tuk par sevi (2000. gads, Klāva Elsberga prēmija), ar kuru Marts Pujāts sevi pieteica kā spilgtu un savdabīgu savas paaudzes dzejnieku, pagājis labs laiciņš. Arī kopš otrā, bilingvālā krājuma Aleksandra Zapoļa atdzejojumā Divzvaigžņu baznīcas (2005) un 2006. gadā iznākušā krājuma Mūsu dziesma atkal pagājuši gadi. Marts Pujāts dzejoļu atlasei pieiet rūpīgi un nopietni: krājuma redaktors ir dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, un sarunā pirms grāmatas atvēršanas Marts atzīst, ka dzejoļus atlasījis pats un pat uz redaktora mudinājumu krājumā iekļaut vēl dažus dzejoļus nav atsaucies, jo "tie, manuprāt, nebija tik labi". Vaicāts, kādi ir jaunajā krājumā iekļautie, Marts Pujāts saka lakoniski: "Tas ir labākais, ko esmu sarakstījis." Grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš gan par Marta stingrajiem atlases kritērijiem piebilst: "Viņš bija ļoti prasīgs šīs grāmatas sarakstīšanas laikā, izmetot dzejoļus, par kuriem es ceru, ka tie tomēr nav zuduši uz mūžiem un ka reiz mēs tos varēsim lasīt Marta Pujāta Kopoto rakstu izdevumā."
"Viņas" ir atsevišķas
Toreiz, kad Marts saņēma Klāva Elsberga prēmiju par krājumu Tuk-tuk par sevi, viņš pēkšņi kļuva slavens un mīlēts tālaika vidusskolnieču vidū. Nelielo grāmatiņu lasīja un deva no rokas rokā, meitenes to citēja. Vārdu sakot, Pujātam bija savs pielūdzēju pulks. Vai viņām, tālaika meitenēm, kas tagad ir pieaugušas sievietes, varētu patikt arī jaunā grāmata? "Nekad neesmu ticējis tam, ka tas tā bija. Un vēl man šķiet, ka "viņām" varētu nepatikt, ka mēs par "viņām" runājam kā par "viņām", kā par kādu kopumu vai veselumu. Katra no "viņām" ir cilvēks, atsevišķs veselums pats par sevi. Bet domāju, ka katrai atsevišķi - jā, varētu patikt."
Marts Pujāts ir vērotājs, un brīžiem grūti uzminēt, ko viņš domā un vēlas, tomēr gribu uzzināt, kas dzejnieku iepriecina. "Edgars Alans Po sacīja, ka vīrietim vajag četras lietas: mīļu meiteni, neskaudīgu prātu, mērķi un veselību. Tas ir svarīgi arī man," atzīst Marts Pujāts. Bet par viņa jauno grāmatu šoreiz izsakās Kārlis Vērdiņš: "Ir ļoti grūti runāt par Marta Pujāta dzeju, jo tajā nav tādu lietu, kas parasti piesaista lasītājus. Netiek apelēts pie lasītāja sentimentiem, pie viņa emocijām. Lai gan tur darbojas Ežēns un Kristele un var nojaust, ka tas ir puisis un meitene, kuriem ir attiecības, tā tomēr nav mīlas un attiecību dzeja. Dzejas kopējais emocionālais tonis ir vēss. Taču tajā ir daudzas citas interesantas vērtības, kas to padara īpašu. Pujāts rada savu spilgtu pasauli, viņš vienmēr uzsver, ka raksta par to, kā nav realitātē, nav ikdienā. Viņš ar valodas spēlēm, no vienas puses, rada izdomātu pasauli, no otras puses, maksimāli smalki iezīmē šīs pasaules reālijas, balstoties uz to, ko valoda piedāvā."
Tā nu Nāk gaismā pati lampa un iezīmē šauru, bet spilgtu gaismas strēli, aicinot doties uz Manao salu, kur mīt apaļvēderainie krokodili, uz vietām, kur Ežēns met cirvi un Kristele mēdz kāpt kokos, bet ūdens lūcijas nočiepj trijkājītim plūksnu. Atliek tikai paberzēt, nē, atšķirt lampu.