Tieši pirms 20 gadiem Latvijā iznāca Pētera Hēga grāmata Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Latviešu valoda tobrīd bija 26. valoda, kurā detektīvs ticis tulkots. Literatūrkritiķis Guntis Berelis recenzijā Dienai minstinājās – ļauties iebaidīties no kliedzošajiem skaitļiem vai tomēr saglabāt zināmu skepsi: "Vai Smillas jaunkundzes sniega izjūta patiesi ir tik ievērības cienīgs romāns, kā to cenšas iegalvot iespaidīgie skaitļi un fakti, kas paši par sevi kļuvuši par labāko grāmatas reklāmu (pasaulē pārdoti 3,5 miljoni eksemplāru; Dānijā Hēgam piešķirta mūža stipendija utt.), vai arī tas ir kārtējais augstās komercijas un viduvējas mākslas simbiozes produkts?" (Diena. 23.07.2007.)
Bet skaitļi kļuvuši vēl kliedzošāki. Ilustrācijai: dāņu rakstnieka Jusi Adlera-Olsena romānu metiens dzimtajā Dānijā pirms pāris gadiem pārsniedza trīs miljonus eksemplāru. Tas nozīmē, ka teju katrā dāņu mājā ir vismaz viena Jusi Adlera-Olsena grāmata.
Latvijā Hēga Smillas jaunkundzes sniega izjūtu var uzskatīt par pirmo skandināvu detektīvromānu globālā viļņa vēstnesi – Latviju tas tā pa īstam ir sasniedzis tieši tagad. Izdevniecības, šķiet, veiksmīgi ir sadalījušas populārākos skandināvu kriminālromānu autorus, un viņu darbu tulkojumi plešas plašumā kā tāda gaileņu plantācija. Kad redakcijā uz islandiešu rakstnieka Arnalda Indridasona detektīvu Purvs bija izveidojusies rinda (līdz šim tā bija gadījies tikai ar Dienas grāmatas vēsturisko romānu sēriju), sapratu, ka ir pienācis laiks mēģināt pašķetināt skandināvu detektīva fenomena cēloņus un magnētisko pievilcību.
Arī sociāls fenomens
"Kriminālromāns ir tas žanrs, kurā laikam visuzskatāmāk atspoguļojas laikmetu mainīgā mode – no Kristi klasiskajiem "slēgtās istabas" stāstiem un Simenona prāta mīklām, no Mariņinas un Proņina deviņdesmito gadu postpadomju haosa ainavām divtūkstošajos žanra akcents jūtami nosvēries mūsu ziemeļu kaimiņu virzienā. Skandināvu kriminālromāni izpelnījušies pat īpašu apzīmējumu – skandināvu noir. Vilni neapšaubāmi aizsāka Stīgs Lārsons (lai gan citi kā pirmkustinātāju piesauc arī Pēteru Hēgu), kuram draudzīgā ierindā seko Jū Nesbē, Arnalds Indridasons, Karolīne Ēriksone, Adlers-Olsens, Salla Simuka – un tas, minot tikai latviski tulkotos. Nu jau to visu kopumā arī pasaules mērogā dēvē par skandināvu kriminālžanra fenomenu," kontekstu iezīmē literatūrzinātniece Bārbala Simsone.
Detektīva Purvs tulkotājs Dens Dimiņš skandināvu detektīvu uzplaukumu skaidro šādi: "Man grūti spriest par visu Skandināviju, bet Islandē noteikti tā ir ikdienas sakārtotība, salīdzinoši vienmuļā un paredzamā dzīve funkcionējošā kapitālisma sistēmā. Arī neapšaubāmi vēlme flirtēt ar savādo, citādo, slepkavīgo mūsos. Jāatzīmē gan, ka detektīvromānu tradīcija Islandē ir sākusies samērā vēlu, ap XX gadsimta vidu. No redzamākajiem pārstāvjiem minēšu Arnaldu Indridasonu, Irsu Sigurdardotiru, Steinaru Braiji, Stellu Blomkvistu, Aivaru Ernu Josepsonu, Aurni Torarinsonu, Stefanu Mauni un citus."
Turpina Bārbala Simsone: "Rakstnieku atainotā vide ir visās nozīmēs tumša, ziemeļnieciski atsvešināta (ziemas/nedzīvības arhetips), tajā postsociālisma jukas ir devušas vietu atmaskotajai paradīzei, par kādu daļa lasītāju uzskata Skandināvijas sociālo sistēmu, – aiz vides, gluži tāpat kā cilvēka, nevainojamās ārienes atklājas baismīgi bezdibeņi. Uz šī fona autori risina šokējoši skarbas tēmas, reti kurš vairs apmierinās ar klasisku slepkavību – tai pieplusojas atkailināti brutāli atainota fiziska un psiholoģiska vardarbība, seksuāli noziegumi, homofobija, ksenofobija, noziedzības tīklveida struktūras, digitālie noziegumi utt. Konkrētā nozieguma atrisināšana nozīmē vien pavilkt aiz pavediena, kurš ārda daudz lielāku "adījumu". Autori nekoncentrējas vis uz klasisko "kurš izdarīja", bet gan fokusējas uz "kāpēc izdarīja", un tas jau ievirza šos darbus citās sliedēs, padarot tos par platformu psiholoģiskām studijām, diskusijai par nozieguma sociālajiem cēloņiem utt. Tāpēc var teikt, ka skandināvu detektīvs, pārkāpjot žanriskās robežas, pašlaik kļūst ne tikai par literāru, bet arī sociālu fenomenu."
27 minūtes saules
Britu nozīmīgākais kriminālliteratūras pētnieks Berijs Foršovs skandināvu noir ir veltījis veselu pētījumu Nāve aukstā klimatā. Ceļvedis skandināvu kriminālliteratūrā/ Death in a Cold Climat: A Guide to Scandinavian Crime Fiction (Palgrave Macmillan UK, 2012). Grāmatai veltītajā intervijā literatūrzinātnieks saka: "Inteliģents žanra lasītājs romānos ātri atpazīs sociālpolitiskos kontekstus, kas veido pilnu Skandināvijas sabiedrības ainu." Pētnieks ir drošs, ka ikviens šajos romānos pamanīs arī tās plaisas, kas parādījušās skandināvu sociāldemokrātiskajā ideālā, kuru "tā loloja komentētāji Amerikā, Lielbritānijā un visā pārējā Eiropā" (www.kirkusreviews.com, 19.07.2011.). Līdzīgās domās ir Rovans Boršers: "Pēdējā desmitgadē zviedru un norvēģu rakstnieki slepkavības noslēpumu šķetināšanu ir pārvērtuši par veidu, kā kritizēt mūsdienu Eiropas sabiedrību" (theculturetrip.com).
Tiesa. Latviešu sadzīves detektīvu (pašraksturojumā) rakstniece Monika Zīle Foršova minētās plaisas ir pamanījusi, un tas viņu iepriecina. Februārī Ķīpsalas Grāmatu izstādē notikušajā diskusijā Mūsdienu detektīvromāns starp žurnālistiku un izdomu rakstniece, acīmredzot nogurusi no ideālā skandināvu modeļa cildināšanas, teica: "Es izlasīju Olivjē Trika grāmatu Pēdējais lapzemietis un izjutu dziļu gandarījumu. Esam pieraduši – ja pie mums atbrauc kāds zviedru politiķis vai sabiedriskais darbinieks, viņi visi mums māca, kā vajag pareizi dzīvot. Šī grāmata atklāj, kā paši zviedri izturas pret sāmiem. Tas man palīdz izslieties un saprast, ka informāciju var iegūt ne tikai no žurnālistiem, bet arī rakstniekiem." Tā ir vēl viena iezīmīga skandināvu noir pazīme. Vairāki autori nāk no žurnālistu vides. Raksta ļoti skaidri, bez mākslinieciskiem kruzuļiem. Stāsts ir labi uztverams un izsekojams. Valoda – raita, spraiga un sadzīviski atpazīstama.
Franču žurnālista Olivjē Trika detektīva Pēdējais lapzemietis (Lauku Avīze, 2017) gadījumā ir jāizdara izņēmums – autors un viņa grāmata tomēr jāmin ziemeļu noir ilustrēšanai, lai arī viņš tēmas nosacījumiem atbilst tikai pastarpināti.
O. Triks 20 gadu kā Le Monde korespondents strādājis Baltijas un Ziemeļvalstīs. "Veidojot reportāžas no ziemeļiem, sāku interesēties par sāmiem, sāmu kultūru un sociālajām problēmām. Tādā veidā atklāju lietas, par kurām skandināvu žurnālisti nerunāja," Grāmatu svētku pasākumā stāstīja rakstnieks, kurš pats kriminālromānus sācis lasīt nesen. Starp citu, tādu Žoržu Simenonu viņš nemaz lāgā nezinot. No vietējā muzeja nozagto seno sāmu bungu un ar to saistītās slepkavības izmeklēšana notiek uz nežēlīgi skaistās ziemeļu dabas fona – detektīvi brāžas ar sniega motocikliem, sejā triecoties pundurbērziem. "Otrdiena, 11. janvāris. Saule lec: 11.14, saule riet: 11.41. 27 minūtes saules," Triks katru nodaļu ievada ar aizvien pieaugošu saules gaismas klātbūtni. Vai nav tā, ka skandināvu dizaina minimālisms lasītājus valdzina arī detektīvu lappusēs? Ziemeļu dabas skarbums kā ideālas nozieguma "dekorācijas".
Bailes pie ugunskura
"Stīgs Lārsons brunčos", "detektīvromāna rokere" – šādus apzīmējumus izpelnījusies zviedru rakstniece Kamilla Lekberga, kuras popularitāte starptautiskajā grāmatu tirgū aizvien aug augumā. Virkni viņas detektīvu – Akmeņkalis, Pamestais bērns, Bākas sargi, Svešinieks, Sludinātājs u. c. – apgāds Jumava izdevis arī Latvijā. Lekberga uzskata, ka "kriminālromāni ir mūsu versija par sēdēšanu ap ugunskuru, stāstot stāstus. Mums patīk baidīties drošos apstākļos. Tāpēc valstīs, kurās ir kari, nav kriminālromānu rakstīšanas tradīcijas", izdevumam Independent (16.03.2003.) sacījusi veiksmīgā rakstniece. "Noteikti tā ir, cik varu spriest pēc Dānijas un Somijas pieredzes. Šīm "bailēm pie ugunskura" noteikti ir arī kāds maģisks, terapeitisks efekts, kā karnevāla grautiņiem viduslaiku sabiedrībā," Lekbergai piekrīt arī tulkotājs Dens Dimiņš.
Viņas grāmatas par baisajiem notikumiem mazajā zvejnieku ciematiņā Fjellbakā tulkotas 25 valodās, izdotas 35 valstīs. Pēc pirmajām četrām autores grāmatām Zviedrijā ir veidoti TV seriāli. Kamillai Lekbergai netrūkst pašapziņas un humora izjūtas: "Ja es neesmu The New Yourk Review of Books listē nr. 1, es pārējo sarakstu uztetovēšu uz sava ķermeņa."
Francijā rakstnieci salīdzina ar Stīgu Lārsonu. Patiesībā jebkuru talantīgu un daudz tulkotu skandināvu kriminālromānu autoru starptautiskie mediji ātri vien nodēvē par "nākamo Lārsonu". Protams, pie šāda apzīmējuma ticis arī islandiešu rakstnieks Arnalds Indridasons. Viņa romāna Purvs/ Mýrin tulkotājs Dens Dimiņš norāda, ka angļu valodā nosaukums ir tulkots "daudz radošāk" – Tainted Blood/Notraipītās asinis, kas tieši saskan ar ģenētikas tēmu, bet amerikāņu versijā romāns nodēvēts par Jar City, atsaucoties uz romānā minēto Trauku vai Mēģeņu pilsētu. Vācu tulkojums Nordermoor ir burtisks romāna norises vietas rajona tulkojums ("ziemeļpurvs"). "Purvs (2001) ir viens no pirmajiem Arnalda (Islandē pieņemts cilvēkus uzrunāt vārdos) detektīviem, kas pavēris viņam ceļu uz pasaules slavu. Kā jau apskatnieki ir norādījuši, autors piesaista uzmanību ne tikai ar to, ka aplūko mazas nācijas radniecības tēmu, bet arī jautājumu par to, kas vispār notiek ar ģenētikas datiem. Var teikt, ka tas nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās. Arnalds neapšaubāmi ir ļoti aizraujošs stāstītājs un sižeta vijējs, kuru kritiķi ir salīdzinājuši ar Simenonu, ar balsi, kuru nevar nedzirdēt. Būdams vēsturnieks, viņš prasmīgi ieliek vienos vākos pagātnē pastrādātus noziegumus un to atšķetināšanu mūslaikos. Viņa spalvai pieder daudz krimiķu, kuru sižets it kā ir triviāls, bet tas nekad nav pārāk shematisks, tāpēc interese lasīt tālāk neatslābst," kontekstu iezīmē Dens Dimiņš.
"Nosacīta novitāte žanrā ir mainītie akcenti detektīva un noziedznieka tēlos. Klasiskais detektīvs bija komiksu supervaroņa arhetips ar pārdabisku smadzeņu kapacitāti, turpretim skandināvu izmeklētājs ir maksimāli pietuvināts parastam cilvēkam ar visiem tā trūkumiem, un arī noziedznieks no bezdvēseles monstra cilvēciskojas. Tā vairs nav ierastā binārā opozīcija – nereti rakstnieks noziedznieka personību un motivāciju ataino tik psiholoģiski spoži, ka lasītāja prātā iestājas sava veida morālā ambivalence. Tomēr šķiet, ka atšķirībā no britu un arī krievu detektīva, kuru fokuss bija uz izmeklētāja personību (mis Mārpla, Puaro, Nastja Kamenska), skandināvu detektīva pievilcības noslēpums meklējams galvenokārt vides atainojumā un tematikā," uzskata Bārbala Simsone.
Iespējams, šī ir viena no galvenajām atslēgām – detektīvi un policisti, kuri dara labus darbus, bet pašiem dzīvē diez kā neiet. Cilvēkiem tas patīk.