Neobrutālisma triumfs
Savulaik pēc Deivida Linča filmas Zilais samts (1990) uzvaras Kannu kinofestivālā prese radīja terminu "neobrutālisms", mēģinot atrast apzīmējumu tai estetizētajai vardarbības eskalācijai, kas ieguvusi Kannu akceptu, tādējādi sava veida "mākslas kvalitātes" zīmogu. Pēc svētdien vēlu vakarā izskanējušās festivāla noslēguma ceremonijas par brutālisma tendenci var runāt ar jaunu spēku, turklāt šoreiz šo tendenci nepiedāvā amerikāņi — kā savulaik Linčs un viņa sekotājs Tarantīno, kura Lubene bija nākamais solis Kannu un estetizētā brutālisma flirtā (un tās taustāmā rezultātā — godalgā 1994.gadā), — bet gan dāņi, filipīnieši, korejieši…
Starp labo un ļauno
Žūrijas un to lēmumi nenoliedzami ir subjektīvu priekšstatu par labo un ļauno ietekmēti. To uzskatāmi var redzēt arī šāgada Kannu festivāla žūrijas piešķīrumos. Žūriju vadīja izcilā franču aktrise, pati līdz kaulam ekstrēmiste Izabella Ipēra. Mirkli pirms festivāla finālam pat līdz aģentūrai Reuters bija nokļuvusi ziņa par Ipēras totalitāro darba stilu, daudz nerēķinoties ar kolēģu prioritātēm. Ipēras lēmumi paliks spilgtā atmiņā arī kā pierādījums, ka Kannu žūrētājiem nav izmisīgi jālavierē starp pašradītu misijas apziņu, mēģinot akcentēt sociālo aktualitāti. Kaut Kannu festivāls ar šīm kritēriju svētajām govīm krāmējas mazāk nekā citi ietekmes ziņā pieticīgāki festivāli, tomēr arī tas nav bez grēka. Ipēra tiešām ir sekojusi savam formulējumam — māksla ļauj saprast mūs pašus, arī pateicoties provokācijai.
Tālab viņa bez balvas nav atstājusi nevienu no atļautā un aizliegtā, paciešamā un neiespējamā robežas testējošajām filmām. Drosmīga, taču neapstrīdami profesionāli motivēta ir balva par labāko scenāriju, kas tika ķīniešu geju drāmai Pavasara drudzis (rež. Lou Je) — dokumentālā manierē, emocionāli un precīzi izstāstītam stāstam par mīlas trīsstūriem, attiecību slazdiem starp diviem vīriešiem un viņu sievietēm, kurā kāds vienmēr izrādās trešais liekais. Tas pats attiecas uz filipīniešu režisora Briljantes Mendosas darbu Kinatay (Saplosītā) — nepiegludinātā, dokumentālā stilistikā veidotu šoka pieredzi, stāstu par jauna policijas kursanta iniciācijas procesu. Viņa vecākie kolēģi jaunekli iesaista slepenā operācijā, kas izrādās kādas prostitūtas nolaupīšanas un nomocīšanas pieredze. Filmu vietumis bez šausmām nav iespējams skatīties, kaut režisors (atšķirībā no, teiksim, Holivudas) par ārprātīgajām norisēm netīksminās, ļaujot notiekošo skatīt ar jaunā puiša, pasīva, šausmu pārņemta līdzdalībnieka acīm. Balva par labāko režiju ir akceptējusi Filipīnu starptautiski pazīstamākā režijas eksporta — B.Mendosas — konsekventi piekopto šoka terapiju.
Izabellas Ipēras jūsma par Āzijas skarbo eksotiku izpaudusies arī balvā Dienvidkorejas režisoram Parkam Čanvukam un viņa ironiskajai vampīrsāgai Slāpes (Thirst). Atšķirībā no abām iepriekš minētajām filmām šai ir pat krietns komercpotenciāls, jo iepretim šokam un dokumentālai stilistikai tā piedāvā dinamiku, erotiku, ironiju un estetizētu stilizāciju.
Elki ir jāizņirgā!
Kas attiecas uz Larsa fon Trīra Antikristu, šķiet, kritiķi Kannās sen tā nebija izblamējušies. Ņirgas un svilpieni filmas skates laikā gan drīzāk uzskatāmi par pašaizsargājošu reakciju. Kritiķiem piemīt spēja radīt elkus un pēcāk tos ar baudu iznīcināt. Šī nožēlojamā atklāsme apstiprinājās gadījumā ar L.fon Trīru. Kaut dāņu režisors, kurš atzīst, ka Antikrists — stāsts par bērnu zaudējušas sievietes un vīrieša ciešanām — nāk no "viņa slimā prāta", neapšaubāmi zina, kā likt cilvēkam paskatīties pašam uz sevi — tik nesaudzīgi, ka vienīgā loģiskā aizsargreakcija ir histēriski smiekli. Ar Ipēras reakciju viss ir vislabākajā kārtībā — balva Šarlotei Gensbūrai kā labākajai aktrisei par lomu filmā Antikrists ir vieds lēmums.
Daudz marginālāka gan šķiet balva aktierim Kristofam Valcam par nacistu neģēļa lomu Kventina Tarantīno filmā Bēdīgi slavenie mērgļi. (Šī spēlīte ar Otrā pasaules kara materiālu ir viena no komerciālākajām filmām 20 konkursa filmu vidū.) Ar to žūrijas ekstrēmisma izpausmēm var likt punktu. Jo lēmumus Grand Prix atdot izcilai cietuma drāmai — franču filmai Pravietis (rež. Žaks Odiārs) — stāstam par jaunu arābu puisi, kurš nonāk cietumā un tur izdzīvošanas vārdā ir spiests kļūt par Korsikas mafijas pakalpiņu, — nav apšaubāms. Tas ir profesionāli spēcīgs piedāvājums, filma ar komercpotenciālu. Skaists žests ir balva Alēnam Renē — franču klasiķim, jaunā viļņa hrestomātiskajai sejai, kurš 87 gadu vecumā radījis ironisku komēdiju Nezāle (Wild Grass). Savukārt par austriešu režisora Mihaela Hanekes Balto lenti — melnbaltu vēstījumu par neizskaidrojamiem vardarbības aktiem, kas norisinās kādā vācu miestā pirms Pirmā pasaules kara,— domas var dalīties. Kaut filma ir mākslinieciski nevainojama psihodrāma, nesteidzīgs, estetizēts vēstījums par slēptajiem grēkiem un totālo bērnu un pieaugušo pasaules sašķeltību, Zelta palmas zars Hanekes filmai kļūst "nevērtīgāks", atceroties Ipēras un Hanekes ciešos radošos panākumus (filmas Klavierskolotāja un Vilku stunda). "Haneke nepiedāvā "mesidžus", viņš vienkārši rāda, dziļi ietiecoties cilvēka dvēselē," teica Ipēra, motivējot žūrijas lēmumu.
Īsfilmu konkursa deviņas filmas, kuru vidū startēja arī Lailas Pakalniņas Klusums, vērtēja cita žūrija ar britu režisoru sociāli angažēto Džonu Būrmenu priekšgalā. Viņa lēmums nebija Klusumam labvēlīgs, par prioritāri izvēloties sociāli skarbu portugāļu filmu Arēna (attiecības starp tīņiem, konflikts tetovējuma dēļ). Tomēr fakts, ka Klusums tika izraudzīts kā viens no deviņiem konkursantiem no 3500 filmām (!) ir cieņas vērts. Šo deviņu filmu kontekstā, kurā dominēja stāsti ar bērnu kā centrālo emocionālo spoguli, tā izskatījās spirdzinoši atšķirīgi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.