Vienpadsmitgadīgajai Nimai ir bagātīga fantāzija — pat savas dzīves skumjākos notikumus — māmiņas okeanogrāfes pazušanu milzu vaļa vēderā — Nima "gara acīm" (un arī skatītājs) "redz" kā krāšņas filmiņas — košas "multenes". Māmiņas — slavenas okeanogrāfes nāve — un tēta — slavena zinātnieka — sēras un vientulība ir noteikusi Nimas dzīvi. Nebūt ne tik skumju un dramatisku, par ko liecina mana "stāsta" sērīgais ievads. Kopā ar tēti (Žerārs Batlers no Operas spoka un 300) Nima (no Miss Saulstariņa) dzīvo teju neapdzīvotā salā — vieni paši, noslēpušies no draudīgās pasaules, okeāna viļņu iežūžoti un eksotisku dzīvnieku izklaidēti.
Nima mīl dzīvniekus un piedzīvojumu romānus, it īpaši stāstus par dēkaini Aleksu Roveru — nereti dēkainis gluži kā dzīvs izkāpj no Nimas izlasītajiem tekstiem un komunicē ar meiteni. Vārdu sakot, nekas nespēj apdraudēt tēta un meitiņas idilli uz vientuļās salas, ja nu vienīgi okeāns… Un tas to arī dara — tēvs, dodamies izbraucienā ar laivu, zaudē kontroli, samaņu, cieš avārijā un faktiski visas filmas garumā cīnās par savu dzīvību.
Ko vientuļā Nima? Pārdzīvo, kreņķējas, gaida tēvu un atbild uz tēva datorā iekritušo kāda nepazīstama Aleksa Rovera rakstīto e–pastu. Gan tikai tāpēc, ka šim mistiskajam Roveram ir tieši tāds pats uzvārds kā viņas iecienīto grāmatu varonim.
Citā bumbiŅas pusē
Te kopā ar kameru pārceļamies bumbiņas zemeslodes citā pusē, šo pārvietošanos ar fantāzijas tēla vieglumu gan veic arī dēkainis Alekss Rovers, kurš, izrādās, "uzkomunicē" ne tikai ar vientuļo Nimu, bet arī ar histērisku būtni pie datora Sanfrancisko. Te ekrāna gaismā plosās sieviete — rakstniece Aleksandra, starp citu, Rovera. Tieši viņa ir meitenītes iemīļotā varoņa "māte" un autore, kaut dzīvē — brēcošs pretmets savas fantāzijas auglim. Aleksandra (Džodija Fostere) šķiet bailīga, fobiju nomocīta, vientuļa būtne, kura jau mēnešiem neiziet no dzīvokļa, turklāt nespēj arī pabeigt savu romānu. Jūs jau nojaušat, ka viņām abām — Nimai un Aleksandrai — būs lemts satikties.
Trīs paralēli stāsti
Filmas stāstījums ir veidots kā paralēlu norišu plūsma — Nimas gaidas un dēkas salā, viņas tēva cīniņš par savu dzīvību okeānā un Aleksandras skrējiens pāri pasaulei pie mazās Nimas, kura e–pastā lūdz palīdzību. Ja jums šķiet, ka fobiju nomocītajai rakstniecei tas nākas viegli, — maldāties. Ne velti klasiķe Džodija Fostere sarīko pat veselu klaunādi, ilustrējot Aleksandras iekšējo cīņu ar savām bailēm un dēmoniem. Ja vēl tās pārvarēt, vienkārši teju aiz ausīm izstiepjot no dzīvokļa, nepalīdzētu dēkainis Rovers — divu būtņu: lielas un mazas — fantāzijas objekts, kuram filmā dota miesa un asinis, nez kā tur būtu.
Studija Walden savu ģimenes filmu lauciņā līdz šim piedāvājusi ļoti kvalitatīvus darbus (Nārnija u.c.). Nimas sala arī iecerēts kā nopietns piedāvājums, gan bez specefektu izpriecām, tomēr te sapulcināti augstas klases aktieri, neaizmirstot titulētāko no Holivudas iemīļotajiem tīņiem — par Miss Saulstariņu Oskaram nominēto Abigailu Breslinu. Tomēr filma demonstrē daudz negludumu, stāsts met cilpas, un tā veidotāji, šķiet, apjūk pašu piedāvājuma skalā — no ekscentriskas komēdijas līdz sērīgai ģimenes sāgai, ar neticami fiksu laimīgo beigu piekabinājumu. Zīmīgi, ka pie rakstnieces Vendijas Oras literārā darba pārveides ekrānam roku pielikuši veseli četri scenāristi — acīmredzami pārcentušies.
Skatieties arī: filmas "Nimas sala" treileri