Noķert vilni/Surfs Up gadījumā dublāža tik tiešām ir bijusi vitāli nepieciešama filmas uztveres atvieglināšanai, jo to mazu bērnu auditorijā visai problemātisku padarīs filmas veidotāju īstenotais paņēmiens savu stāstu par pingvīniem sērfotājiem veidot teju ar dokumentālā kino un TV reportāžas paņēmieniem. Skatītājam visā filmas gaitā ir jārēķinās ar kādu (diemžēl aiz kadra) palikušu un filmā tā arī neatšifrētu filmēšanas grupu, kas cītīgi veido stāstu par pingvīnu sērfotāju kaislībām Pingvī salā. Tālab nevajag brīnīties, ka liela daļa no filmas varoņiem - kārtīgiem, ar 3D animācijas paņēmieniem veidotiem zvēriņiem, raugās kamerā un runā jums tieši sejā kā kādā TV ziņu raidījumā.
Šāda paņēmiena izmantošana tik plaša patēriņa precē kā Holivudas animācijas filma šķiet pat visai riskanta - līdzšinējie kases grāvēji (Šreks u.c.) konsekventi ievērojuši klasiskus principus - rādīt to, kas notiek uz ekrāna, kā aizraujošu realitāti, ne reportāžu, kuras uztveri pastarpinātu padara anonīmu filmētāju (cilvēku? pingvīnu?) klātbūtne. Iespējams, šis arī ir viens no iemesliem, kālab Noķert vilni ar īpašiem un graujošiem kases rekordiem lepoties nevar. Kaut, ja pieņemat spēles nosacījumus, filmas stāsts par censoni Kodiju un viņa elku - kādreizējo sērfošanas zvaigzni Zī, kurš šķietami gājis bojā un kura piemiņas mači ir pingvīnu dzīvē tik ievērojams notikumus, plūst raiti, asprātīgi un vietumis ironiski.
Filma likusi kritiķiem piefiksēt pingvīnu cilts negaidīto popularitāti - pēdējo gadu laikā tie kļuvuši par vairāku animācijas filmu (arī Laimīgās pleznas/Lucky Feet) galvenajiem varoņiem - un novērtēt filmas autoru eksperimentētāju azartu. (Piemēram, amizantais gājiens, piedāvājot pat "arhīvu materiālus" iz pingvīnu sērfošanas vēstures - saskrāpētus, melnbaltus, protams, trīsdimensiju animācijas tehnikā veidotus kadru u.c.) Fišku un eksperimentu te kaudžu kaudzēm, taču tie nepalīdz Noķert vilni līdzināties tādam šā gada animācijas hitam kā Gardēdis - vienkāršam un asprātīgam stāstam bez īpašiem eksperimentiem.