Nezinīšiem - Romas brīvdienas ir ne tikai pasaules kinovēsturē leģendāra romantiskās etalonfilma ar Odriju Hepbernu un Gregoriju Peku "pēkšņi iemīlējušos" varoņu lomā, bet arī glīts frazeoloģisms, kas nozīmē jautrību savienojumā ar bēdām - un tieši uz šīs nots cenšas spēlēt svaigā romkoma veidotājs režisors Marks Stīvens Džonsons. Viņš savā Holivudas CV var lepoties (vai kaunēties?) ar maķenīt dīvainu grāvēju tapināšanas pieredzi - viduvēji populārā komiksa Pārgalvis/Daredevil ekrāna versijā Bens Afleks dikti nopūlējās, lai vienlīdz labi izskatītos gan kautra akla jaunekļa, gan ar zobeniem bruņota un zibenīgām kustībspējām apveltīta nakts pilsētas supervaroņa ādā. Savukārt Rēgu braucējs/Ghost Rider bija pavisam šļaugans izstrādājums ar no Dolce & Gabbana vitrīnas izkāpušam ērmotam pankrokerim līdzīgo Nikolasu Keidžu - arī supervaroņa, pusdzīva/pusmiruša motociklista lomā.
Spītnieces savaldīšana
Un, še tev, Džonsons, ja vien tas nav universāls pseidonīms, uzmeistaro romantisku traģikomēdiju, kuras darbība no bēdīgās Ņujorkas strauji pārmetas uz mūžseno un mūždaiļo Romu - amerikāņu uzskatā arī mūžīgo mīlētāju pilsētu (mēs, eiropieši, taču zinām, ka šī pilsēta ir Parīze, ne?).
Beta Hārpere (blondā Kristena Bella) ir veiksmīga jauna amerikāniete, kura netic tādām iracionālām muļķībām kā mīlestība. Iespējams, tieši tādēļ viņai katastrofāli neveicas, nu, tajā mīlestībā. Taču, līdzko viņa piekrīt doties uz savas māsas kāzām "senlaiku romantiskajā stilā", proti, uz Romu, kur vai ikkatras laulības tiek noslēgtas vēsturiskos palazzo (pilī privātmājā), tā tūdaļ meiča Betija nočiepj dažas monētiņas no pašizinātkuras strūklakas, un ir arī klāt kā likti vietējie baltie Donžuāni ar kādu īpaši patīkamu, bet pirmajā acu uzmetienā it kā neciešamu tipu centrā (Džošs Demels gan bikuci ir tā kā par saldu lomai). Viņš sāk Ņujorkas spītnieces savaldīšanu, pie reizes kā ideālais tūristu gids demonstrējot Romas vēsturiskos jaunumus. Nu pilns komplekts - sākot ar Trevi fontānu, tfu, strūklaku, beidzot ar kādu mistisku Fontana d"Amore, kurā iemestās monētas sola, nē, garantē drīzu laimi privātajā dzīvē.
Mīlas vergu būšana
Tikai Betija nezina, ka Trevi strūklakā ir jāmet kapeikas, lai atgrieztos Romā, bet no Mīlas fontāna čieptas naudiņas visus tuvumā esošos vīriešus padara par mīlas vergiem, kas burtiskā nozīmē vajā bankas, tas ir, kapeiku, turētāju, kamēr tā neapprecēsies. Jautājums filmā tiek likts, tā sakot, "uz ribas" - vai piespiedu mīlestība var būt laimīga? Ne vairāk, ne mazāk.
Tas, kas šo filmu būtībā padara skatāmu, ir plikais sižets un teju dzīvnieciska ziņkāre - kā visi tie divpadsmitvaiciktur Betijas pielūdzēji tiks ar viņu galā? Un, protams, mazs individuāls prieciņš man ir par mazo/lielo aktieri Deniju de Vito - beidzot itāļu romantiķa lomiņā.
Amerikāņu kritiķi snobi gan norāda: "Romas epizodes tika filmētas Ņujorkā, laikam tādēļ Roma filmā izskatās pēc slikti maskētas Toronto" (Los Angeles Times), bet - un es esmu deviņreiz bijis Mūžīgajā pilsētā! - nav nemaz tik traki. Kino Roma - kā jau kino Roma. Amerikāņu izpratnē. Joks. Protams, tik feini eiroromantiskie kinostāsti kā Vikija, Kristīna, Barselona vai britu Tāda ir mīlestība/Love Actually šī filma When in Rome nav. Bet, nu, Džonsons jau ar nav Allens.