Septiņas dzīves

Arī Septiņās dzīvēs nav žēlota nopietnība un dramatisms, gluži tāpat kā sentiments. (Atminos, reiz Maskavā intervijā ar Vilu Smitu pēc viena no viņa pirmajiem lielajiem soloprojektiem Es esmu leģenda aktieris bija sajūsmā par šo itāļu režisoru un viņa vēl Itālijā tapušo filmu Pēdējais skūpsts. Tas vien liecina, ka Mučīno Holivudas karjera notikusi ar vistiešāko Vila Smita līdzdalību.) Arī Septiņas dzīves/Seven Pounds pieder pie Vila Smita "nopietno" filmu kopas, kam maz līdzības ar tiem simpātiskajiem dēku/pekstiņu gabaliem (Men in Black, Wild Wild West u.c.), kuri pirms gadiem desmit šo uz mūzikas skatuves pavīdējušo reperi iecēla daudzsološu Holivudas aktieru kārtā. Septiņi glābjamie

Septiņu dzīvju sižets stāsta par nodokļu inspektoru Benu Tomasu, kura grēku nožēla izpaužas svētīgā aktā — palīdzībā septiņiem dzīves un finansiālo likstu nomāktiem cilvēkiem.

Filma piedāvā enerģisku un intriģējošu sākumu: kāds vīrietis, Tomass, zvana palīdzības dienestam, lai paziņotu par savu pašnāvību; viņš aizvaino kādu aklo (lomā Vudijs Harelsons) un izdara vēl vairākas nosodāmas lietas. Tomēr jūsu acu priekšā ir pozitīvais varonis ar mesijas atvēzienu, kurš pats sev formulējis mērķi glābt septiņus bēdu un likstu vajātos.

Filmas recenzenti — mani ārzemju kolēģi — jau paguvuši paironizēt gan par Smita varoņa mesiānismu, kas iezīmējas viņa pēdējā laika lomās, piemēram, Henkokā, gan faktu, ka uz Vilu Smitu ir patīkami un aizraujoši skatīties, lai cik arī sentimentāli sadomātus, cēlas morāles stāstus viņš izvēlētos. Vismaz ironisks ir arī Vila Smita varoņa statuss — nodokļu inspektors, kura vēlme darīt viņa izvēlētajiem septiņiem laimīgajiem labu un tikai labu, ļauj tos dēvēt gan par izredzētajiem, gan upuriem vienlaikus.

Sentimenta vienotie

Filma diez vai ko būtisku pavēstīs par Vila Smita aktiera potenciālu. Viņš ir līmenī un spēj apdzīvot pat visnedzīvāko sižeta konstrukciju, un kļūst par filmas galveno fokusu — to spēku, kas savāc un motivē līdz ticamības pakāpei Septiņu dzīvju visai sadomāto stāstu. Savukārt fakts, ka Vilam Smitam tik tuvs ir sentimenta kārais itāļu režisors, būtībā jau arī liecina par viņu tikai un vienīgi labu. Stāstam par ierasti represīvu spēku — ierēdni, kurš pēkšņi nolēmis darīt labu un tikai labu, — piestāv sentiments! Un tie abi kā kulaks uz acs šajā laikā, kad taču gribas kādu kompresīti kaut Holivudas filmas veidolā. Tik vien, ka filmas saldenums mudinājis The News York Times kritiķi izsaukties, ka šis Holivudas sižets būtu ideāli piemērots, lai to nešpetnā, asiņainā action pārvērstu kāds Honkongas filmdaris. Joks. Bet Vilam Smitam kārtējo reizi — visu cieņu, gluži tāpat kā viņa spējai emocionāli manipulēt ar auditoriju. Filmā nevainojama ir arī aktrise ar pamatīgu erotisko vilkmi — Rozario Dosone, kuru varbūt atceraties no dulnā Tarantīno Nāves pierādījuma/Death Proof. Viņai, protams, pildāmas Vila Smita varoņa romantiskās intereses funkcijas.

***

Vils Smits. Tiešā runa

Filmas Septiņas dzīves varonis Bens Tomass ir jūsu pretmets…

V.S. Bija samērā grūti iejusties Bena ādā. Šī tēla pamatā ir psiholoģiska trauma, un to es īsti nespēju notvert un saprast. Galvenokārt esmu spēlējis varoņus, piemēram, Muhammedu Ali (filmā Ali; par Ali lomu Smits tika nominēts Oskaram — D.R.) un kapteini Stīvu Hilleru Neatkarības dienā, kas ir rīcības spējīgi: viņi pieceļas, sapurinās un rīkojas. Nebija viegli izprast tāda cilvēka būtību, kura pieredzē ir kāda traģēdija, kas mainījusi viņa pasauli un rīcību. Bija jāuztausta Bena Tomasa būtība, meklējot viņam līdzīgos — cilvēkus, kuriem ir kāds traģisks zaudējums.

Vai jums bija viegli atbrīvoties no Bena tēla pēc darbadienas beigām?

V.S. Tā nav tikai darba diena, tie ir ilgi mēneši, kurus es pavadīju viņa sajūtās. Tad, kad esmu satvēris, uztaustījis sava varoņa būtību, man ir nepieciešams laiks, lai ar to sarastu, lai viņa paradumi kļūtu par maniem paradumiem jau instinktu līmenī. Es vienmēr esmu gribējis sasniegt tādu kondīciju, lai filmēšanas laukumā man nebūtu jādomā, lai es spētu rīkoties instinktīvi. Un tad pēc filmas uzņemšanas paiet vairākas nedēļas, lai tiktu ārā no lomas. Kad, brokastojot ar ģimeni, atskārtu, ka pie galda valda nenormāls klusums, un viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem aizrādīja, ka es izskatoties kā neprātīgs, sapratu, ka steigšus kaut kas jādara. Bija jāizdzen no sevis Bens Tomass, jātiek vaļā no tās dramatiskās pieredzes un pārdzīvojumiem, kuros biju iekļuvis viņa dēļ.

Vai esat mainījies, kopš esat kļuvis populārs?

V.S. Esmu komerciāli veiksmīgs, bet ir grūti mainīt tāda cilvēka mentalitāti, kurš audzis nabadzībā. Augu ar sajūtu, ka man nav nekādu garantiju. Tam ir arī negatīvā puse, tā neļauj atslābt pat tad, kad šķiet, viss ir kārtībā un varētu vienkārši paņemt pauzi un atpūsties. Es tiešām neuzskatu, ka mani panākumi ir mūžīgi un stabili, ka man kāds tos ir garantējis. Cenšos dzīvot tā, lai uzlabotu savu karmu, un brīdī, kad varbūt mana pozīcija biznesā būs mainījusies, man būs pamatīgi noguldījumi šajā "karmas bankā".

Arī jūsu varonis Bens Tomass to vien dara, kā mēģina sastrādāt labos darbus — uzlabot savu "karmas kontu"...

V.S. Jā, tā ir viena no tēmām, par ko mēs daudz runājām filmēšanas laikā, — vai ir iespējams labot pagātnes kļūdas? Bena Tomasa dzīvē ir iestājusies ziema, un viņš bloķē jauna cikla, jauna pavasara sākšanos, mēģinot labot pieļautās kļūdas, kas nav reāli izdarāms. Ir dzīve, ir nāve un atkal jauna dzīvība — tāds ir dabas cikls, ar kura loģiku manam Benam ir tik grūti aprast...

No studijas Sony materiāliem.