Filmu, kas izgaršo kriminālo aprindu "diskrēto šarmu", radot spriedzi un intrigu, ir kā spaļu. Arī Francija ar savu sakārtoto, dāsni dotēto un arī pašu franču atbalstīto (tātad lietoto) kinoindustriju regulāri piedāvā trillerus iz kriminālo aprindu dzīves. Nesena un patiesi kvalitatīva bija filma, precīzāk, divas filmas par "nācijas ienaidnieku" Žaku Mesrinu (Žaks Mesrins. Nāves instinkts, 2008), līdz Rīgai gan nonāca tikai pirmā šīs uz dokumentāliem materiāliem balstītās retro gangstersāgas daļa. Šīs nedēļas jaunums Slēgtais loks gan nesola dokumentālu materiālu, filmas norises laiks ir mūsdienas - glamūrais Francijas kūrorta reģions Rivjēra, kur atrodas Nica, Kannas un citas, kāda franču paziņas vārdiem sakot, "vecu cilvēku un krievu" iecienītas atpūtas vietas. Slēgtā loka autori rēķinās ar realitāti - kriminālo autoritāšu un ļoti bagātu ārzemnieku ietekmi šai reģionā. Par pierādījumu tam kalpo arī viena no filmas sākuma epizodēm - eleganta Ferrari nolaupīšana kādam tipam, kas spēj tik izdvest: "Ti čto, obalģel!" (Jucis esi, vai? - krievu val.) Manīgie laupītāji pārstāv armēņu kriminālo autoritāšu Malakjanau klanu, kas kontrolē Dienvidfrancijas kriminālo pasauli. Klana galvas lomā pārliecinošs ir viens no visaktīvāk strādājošajiem Francijas aktieriem Žans Reno, kura kontā jau ir vismaz viena leģendāra noziedznieka loma - filmā Leons (režisors
L.Besons, 1994). Protams, tas bija sen, un romantiskā bandīta/vientuļā vilka, mazu bērnu drauga Leona vietā nu ir rafinēts pamatīga kriminālā sindikāta boss, kas paradis kontrolēt visu un visus. Jo lielāka ir viņa drāma, saprotot, ka paša miesa un asinis - dēls - slīd ārā no viņa ietekmes zonas. Antons vēlas izrauties no Malakjanu klana slēgtā loka un asiņainā biznesa, īpaši tādēļ, ka ir iemīlējies Elodī un vēlas sākt pavisam citu dzīvi.
Filmas autoru lielais nopelns ir spēja nefokusēties uz ārējo kņadu, darbību, aplaupīšanām (kaut tas viss filmā ir un pasniegts ar atzīstamu dinamiku un stilu), bet par filmas smaguma centru padarīt tēva un dēla attiecības. Viena vēlme būt brīvam, otra šķietamās tiesības dominēt un ietekmēt savas atvases likteni, protams, kulminē piesātinātā drāmā, pat traģēdijā. Tā izravējot ilūzijas par mūsu spēju atbrīvoties no savas izcelsmes, pagātnes un atbildības par tēvu grēkiem.