Filmas Spēle bez noteikumiem/Fair Game izpētes lauks ir gluži nesena vēsture - jaunā gadu tūkstoša pats sākums (2001-2003), kad prezidenta Džordža Buša administrācija sāka militāru invāziju Irākā svēta mērķa vārdā - iznīcināt Irākas rīcībā šķietami esošos kodolieročus. Nepilnus desmit gadus sena pagātne ir pietiekami īss laika posms, lai to atcerētos vēl kā satraucošus avīžu virsrakstus un TV sižetus bez dziļākas konteksta analīzes. Taču tas ir arī pietiekami apjomīgs laika posms, lai ar skaidru galvu ķertos pie nesaudzīga nesenās vēstures izvērtējuma, apšaubot, vai tiešām fakts, ko deklarēja kā vienīgo un neapšaubāmo pārliecību (kodolieroči Irākā kā uzbrukuma motivācija), ir bijis patiess, nevis tā laika ASV valdības manipulācija. Amerikāņu kinoindustrijai ir pietiekams potenciāls, lai bez liekuļošanas ķertos pie nesenā un pretrunīgi vērtējamā Amerikas vēstures posma analīzes, turklāt izmantojot dzīves piespēlētus faktus. Stāsts par Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentes Valērijas Pleimas identitātes atklāšanu kādā avīžrakstā, lai sakompromitētu viņas vīru kādreizējo diplomātu Džo Vilsonu, kurš vairākās publikācijās bija uzstājis, ka Buša administrācijas apgalvojumi par Irākas kodolieročiem nav patiesi, ir "trilleris iz dzīves". Pirmo reizi par šo skandālu lasīju pirms gadiem pieciem žurnāla Vanity Fair publikācijā - šis izdevums vienmēr bijis kaismīgs Buša realizētās politikas opozicionārs. (Starp citu, šo žurnālu un publikāciju piemin arī filmā Spēle bez noteikumiem.) Nenoliedzami - iznesīgās blondīnes, slepenās aģentes ar specializāciju Tuvie Austrumi Valērijas Pleimas karjeras sagrāve šķietami augstāku mērķu vārdā - lai apklusinātu tos, kuri apstrīdēja Irākas kara nepieciešamību, vispirms jau Pleimas racionāli domājošo vīru, - ASV inteliģences lokā bija pamanīts skandāls. Tālab ir tikai loģiski, ka režisors Dags Laimens (pazīstams ar veiksmīgajām mūsdienu spiegu drāmām par aģentu Bornu) ir mēģinājis nošaut divus zaķus - veidot mūsdienīgu trilleri un šoreiz izmantot nevis fantāzijas radītus tēlus un notikumus, bet pasmelt nesenās ASV vēstures lauciņā. Rezultāts - filma - ir ļoti interesants, kaut vai lai salīdzinātu "reālo" slepeno aģenti Valēriju Pleimu (filmā viņu spēlē aktrise Naomi Votsa), pie viena arī divu mazu bērnu māmiņu, kura paradoksālā kārtā spēj apvienot riskantas misijas Tuvajos Austrumos un ikdienas "bērnkopību", ar kādu fantāzijas radītu spiedzi, nu, teiksim, Andželīnas Džolijas Soltu (filmā Solta). Protams, seksapīla un glamūra te krietni mazāk, toties reālisma - pārpārēm. Filmas uzticību dokumentāliem faktiem apliecina arī pašas Valērijas Pleimas liecība, kas skatāma filmas noslēgumā. Te nu ir visas iespējas salīdzināt, cik Pleima ir līdzīga aktrisei Naomi Votsai (ir!), un uzzināt par šajā skandālā iesaistīto cilvēku Pleimas un viņas vīra jauno dzīvi - ārpus slepenajiem un diplomātiskajiem dienestiem.
Ja uz filmu dosities ar "pareizu" attieksmi - nevis kā uz action par glamūru spiedzi, bet gan politisku drāmu par varas nežēlību un manipulācijām -, gandarījums būs, tāpat kā atskārsme, ka atšķirībā no amerikāņiem tik rafinēti un šķietami bezkaislīgi savu vēsturi (filmās) analizēt mēs nemākam.