Ir XX gs. 20.gadi, laiks, kad pret autobraucējiem un autosacīkšu uzvarētājiem izturas kā pret dieviem, īpaši, ja šo sacīkšu uzvarētāja ir sieviete! Filma Vieglā uzvedība sākas tieši tā - ar Monako autosacīkšu vinnētājas Laritas vētrainiem suminājumiem (un pievilcīgu 20.gadu mēmā kino stilizāciju). Daži zīmīgi skatieni, ko amerikānietes Laritas virzienā raida kāds skaistulis/tumšmatis... Un drīz vien mēs esam Anglijā, milzīgā lauku īpašumā, kurš gan, šķiet, redzējis arī labākus laikus. Šajā īpašumā saimnieko Vitekeru ģimene - pažuvusi valdonīga dāma (Kristīna Skota Tomase), viņas melanholisku skumju un trīs dienas vecas vaiga bārdas rotāts vīrs (Kolins Fērts), kurš mierinājumu skumjām rod automehāniskajā darbnīcā, divas pieaugušas meitas un kvankšķošs čivava, kuram būs lemts skarbs liktenis.
Vitekeri saņēmuši satraucošu telegrammu - mājup atgriežas viņu mīļotais dēls Džons ar jauno, pēkšņi apprecēto sievu. Mātes ģībonis, uzzinot šo faktu, ir tikai ziediņi to viņas reakciju virtenē, kas sekos, izdzirdot dēla jaunās sievas akcentu, - Larita ir ne tikai autobraucēja, bet arī amerikāniete, blonda, satraucoši jutekliska, pārgalvīga, patstāvīga, galu galā arī vecāka par viņas dēlu, turklāt šķirtene, kuras pirmais vīrs, kā izrādīsies, aizgājis mūžībā neviennozīmīgos apstākļos. Te liekam punktu filmas sižeta ieskicējumam, ko savulaik radījis britu dramaturgs Noels Kauards.
Te pabijis Hičs
Pārsteidzošs varētu būt fakts, ka šo tikumu un raksturu drāmu, kurā konfrontēta britu sabiedrības krējuma stiķi un niķi jebšu izpratne par etiķetes smalkumiem ar vitālās amerikānietes klātbūtni, 1928.gadā ekranizējis leģendārais Alfreds Hičkoks. Nebīstieties - Vieglajā uzvedībā nav nekā no trillera spriedzes, kas asociējas ar Hičkoka vārdu, turklāt 1928.gada filma bija mēma. Kaut arī spraigā, ar zemstrāvas dramaturģiju pieblīvētā dialoga nolaupīšana Vieglajai uzvedībai ir liels zaudējums. Būdama laba dramaturģija, tā piedāvā arī lielisku dialogu.
Vieglā uzvedība ir vizuāli krāšņa - filmas tērpi, vide, britu augstākās sabiedrības rutinētās izpriecas - no medībām līdz tenisam - un eksaltētās sašutuma izpausmes par Laritas personību ir filmētas ar pārliecinošu aizrautību. Jāpiebilst, ka filmas režisors ir austrālietis Stīvens Eliots, kurš 90.gadu sākumā skaļu popularitāti ieguva ar transvestītu road movie - filmu Priscilla - tuksneša karaliene/The Adventures of Priscilla, Queen of the Desert (1994). Par spīti daudzsološajam sākumam, viņš pēc Priscillas ir veidojis vēl tikai divas filmas (zināmākā no tām - trilleris Eye of the Beholder, 1999). Tām tagad seko Vieglā uzvedība - vizuāli izknibināta kostīmfilma - tikumu drāma, kuras viens no lielākajiem pārsteigumiem ir amerikāniete Džesika Bīla.
Lieliskā Džesika Bīla
Šīs aktrises niekošanās baisās šausmenēs (piemēram, The Texas Chainsaw Massacre, 2003) palikusi pagātnē, jūsu uzmanībai nobriedis talants, valdzinošs skaistums un pat komiķes dotību iezīmes, risinot Laritas kāzusu ar nelaimīgo čivavu (mazgabarīta suņu mīļotājiem epizode var būt traumatiska!). Uz Bīlas fona nobāl pat pieredzes bagātās britu zvaigznes - Kristīna Skota Tomase indīgās aristokrātiskās māmuļas lomā un viņas melanholiskais bohēmists vīrs ar dvēseles traumu Kolina Fērta atveidā. Protams, jau no Bridžitas Džonsas laikiem Kolins Fērts nav atdevis savas pusmūža romantiskā varoņa pozīcijas, kuras izmanto arī Vieglā uzvedība - simpātiska, grezna, vizuāli pievilcīga raksturu un nacionālo tradīciju (angļi pret amerikāņiem) studija XX gs. 20.gados. Kā tā samērojama ar šābrīža pieredzi un aktualitāti - te būs respektējams katra šīs filmas (potenciālā) skatītāja personiskais viedoklis.