Reiz dzīvoja ideālistisks pasaules lāpītājs industriāla krodziņa Soul Kitchen īpašnieks, vārdā Zinoss Kazanzakiss (A. Būsdūks), kurš ar savu kroga mikrobiznesu sācis nodarboties ar tādu pašu entuziasmu kā Rīgā biezā slānī atrodamo māksliniecisko sīkbodīšu turētāji. Viņa acis mirdz ne jau potenciālā un nenopelnāmā "miljona vārdā", bet gan racionālam prātam neizprotamas misijas vārdā, kas prasa uzupurēšanos līdz spēku izsīkumam. Zinosu nesaprot ne viņa draudzene - skaista blondīne no labām aprindām, žurnāliste, kas karjeras vārdā pārvācas uz Šanhaju, atstājot Zinosu viņa lolotajā krogā -, ne viņa brālis - simpātisks slaists Iliass Kaznazakiss (M. Bleibtrejs), kurš pa naktīm sēž cietumā, bet pa dienu slaistās uz brīvām kājām. Tāda humāna soda izciešanas metode, kuras īstenošanā Iliasam ir nepieciešams skaitīties darbā - kaut vai nīkulīgajā Zinosa restorānā.
Mazohists un fanātiķis
Tādi ir šīs jaukās vācu filmas galvenie varoņi un vide. Vēl piesviediet klāt ekstravagantu pavāru - bezdarbnieku, kulinārijas virtuozu ar makten nešpetnu raksturu -, ko Zinoss savāc uz savu nošņurkušo krogu, un spulgaci oficianti Lūciju, kura paralēli darbiņam krogā mīt glamūrā mākslinieku darbnīcā. Kas notiek Dvēseles virtuvē? Traģikomiska ņemšanās abu brāļu starpā, kur, kā jau tas kārtīgā ģimenē pienākas, viens ir mazohistisks fanātiķis un entuziasts idejas vārdā, otrs - raksturā vājš, bet simpātisks slaists, arī cīņa par krodziņa tirgus paplašināšanu un mērķauditorijas pievilināšanu, mēģinājumi iebarot šniceļu cienītājiem glamūro fusion un cīņa ar restorānu iekārojušajiem pircējiem. Precīzāk, gan ne pašu restorānu, bet vērtīgo zemi, uz kura tas atrodas.
Vācijas turkam Fatiham Akinam, kurš pēdējos piecus sešus gadus bez īpašiem pārspīlējumiem tiek uzskatīts par talantīgāko Vācijas režisoru (īpaši pēc starptautiskajām balvām filmai Gegen die Wand/Ar galvu sienā (2004)), piemīt fantastiska vitalitāte un laba stila izjūta. Tā raksturīga arī filmai Virtuve dvēselei, kas atšķirībā no iepriekšējiem Akina darbiem īpaši neaizraujas ar sociālo nianšu un problēmu skenēšanu, bet ļaujas "labam garastāvoklim". Būtībā tas ir lielisks paraugs, kā, nepaliekot par muļķi un neplēšot idiotiskus jociņus, ir iespējams izstāstīt traģikomisku stāstu ar krāšņiem un ticamiem varoņiem. Tas pats nabaga Zinoss - krodziņa saimnieks un mikrobiznesa fanātiķis ar savu izslīdējušo muguras strapskriemeļu disku un trakajām muguras sāpēm (lūk, kur noved nekritiska upurēšanās misijas vārdā!) - vienlaikus ir gan cilvēciski atpazīstams, reāls raksturs, gan arī perfekts komēdijas varonis, kuru vienlaikus gribas gan pažēlot, gan tam līdzi just, gan identificēties ar to, sajūtot arī sevī apsēstu "muļķi", kurš gatavs atdot galus un kaulus kādas "iracionālas idejas" vārdā.
Grūtais žanrs - komēdija
Komēdija ir šausmīgi grūts žanrs - šī ir bezgala banāla, bet mūžam aktuāla atziņa. Savukārt prasme panākt komēdijas efektu, kas loģiski izriet no varoņiem, raksturiem, dramatiskajām situācijām, nevis ir mokoša prāta radīta konstrukcija, lai uzjautrinātu, lai tur lūst vai plīst, patiesi prasa augstu meistarību. Akinam tā piemīt, tāpat kā pārliecinošā vēlme filmu Virtuve dvēselei veidot kā traģikomisku fusion - "garšu miksli" -, kur izteiksmīgie filmas varoņi cīnās ar savām problēmām un vājībām, taču viņu rosīšanās ir patīkama kņada tikpat pat patīkama un blīva muzikālā fona pavadībā. Filmas soundtrack ir īpašs stāsts - te souls miksēts ar hiphopu, grieķu nacionālo mūziku un klasiskām R&B dziesmām.
Secinājums? Lūk, kur ir gaumīga, muzikāla filma ar atraktīviem varoņiem labam garastāvoklim. Par to, ka šāda šķietami tik vienkārša kombinācija nav bieži sastopama parādība, turklāt vēl Eiropas kino, liecina arī fakts, ka Fatiha Akina Virtuve dvēselei ir viena no tām sešām filmām, kas nominēta 2010. gada labākās Eiropas filmas balvai. To, starp citu, pasniegs Tallinā šā gada 4. decembrī.