Greed is Good! - Alkatība rullē! Tas joprojām ir Ņujorkas biržas dieva Gordona Geko (Maikls Duglass) sauklis, ar kuru viņš lepojas un kuru ikvienam topošam bankas klerkam māklerim/spekulantam kā galveno mācību likumu borē labi atalgotās vieslekcijās universitātēs. Ar piebildi - mūsdienās banku superalkatība turklāt ir legalizēta! Vētraini aplausi - studenti sajūsmā.
Gordons Geko tagad, XXI gadsimtā, atsēdējis 20 gadu cietumā par Olivera Stouna meistardarbā Volstrīta I pieļauto finansiālo grēku - nelegālu mahināciju ķēdi jeb, kā šodien teiktu, vienkārši korporatīvās ētikas pārkāpumu -, pēc atbrīvošanas brīdi paķimerējies ap aizvēsturisku gabarītu mobilo telefonu un pie cietuma žoga ar nicinājumu apskatījies, kā melnā, glaunā limuzīnā (ar kādiem savulaik atļāvās pārvietoties vien Geko līmeņa ļaudis) ietraušas melnādainu reperu banda, dodas gūt no dzīves to, ko ieslodzījums liedzis.
Iespējams, režisora Olivera Stouna Volstrītas II lielākais "grēks" ir tas, ka viņam, šaubu nav, šādi Gordoni Geko ir simpātiski, kaut gan, "objektīvi ņemot", tieši šie saukļa "Alkatība ir lieliska!" sludinātāji likuši pamatus tām ciniskajām finanšu piramīdām un virtuālās naudas kundzībai, kas noveda pasauli pie globālās ekonomiskās krīzes 2008. gadā (tieši tad sākas filmas darbība).
Protams, Gordonu Geko morāli nomāc tas, ka XXI gadsimta pirmās desmitgades Volstrītas jaunie plēsoņas ir "galīgi metušies" finansiālā cinismā un biržā riskē vairs ne ar virtuāliem miljoniem, bet miljardiem, diennakts laikā gūstot peļņu, kāda GG pat sapņos nav rādījusies. Simpātiskais, elegantais Duglasa Geko atkal iekrīt lamatās, šoreiz turklāt emocionāli motivētās: jauns un, rādās, talantīgs biržas brokeris (lomā lielisks uz ārprāta enerģētikas robežas ir jaunais zvaigznītis Šaija Lebafs) palūdz cienījamu baņķieri ar pieredzi finansiāli pazudināt vienu biržas "slikto zēnu", kurš apčakarējis kādu "labo zēnu" (ja bankās vispār var būt iespējami labi un slikti finansisti, bet par to jau galu galā ir filmas stāsts - ka nemēdz būt bankas, kas "tautām" jeb cilvēkiem nesavtīgi dara labu, nē, tās pelna, un peļņa ar labdarību nav savienojama…).
Geko vēl nezina, ka jaunais Džeikobs (Lebafs, aktiera Čārlija Šīna klons no pirmās daļas) ir Geko meitas (burvīgā Kerija Maligena) līgavainis. Vēl nezina, ka biržās tagad balli diriģē investīciju baņķieri, Ņujorkā vietējās "glamūrās putānas" pa šiem gadiem nomainījušas slāvu topmodeles, - Stounam ir svarīgi nodemonstrēt, ka stipri mainījusies "banku sabiedrības" forma, bet ne saturs - superpeļņa. Joprojām banku dzinulis ir virtuālās mahinācijas - spekulācijas. Un vecās paaudzes finansista Gordona Geko morālā problēma ir nevis tā, ka meita varētu kļūt par sievu cilvēkam bez sirdsapziņas, bet gan tā, ka Geko nav pie biržas stūres. Grozies kā gribi - izeja ir bezizeja.
Pasaulē, kurā miljardu afēras ir nevis sensācija, bet ikdiena, moralizēt par tēmu "kapitālisms - tas ir dikti, dikti slikti" ir ne tikai nepieklājīgi, bet bezrezultatīvi - varētu domāt, ka "kapitālisms ar cilvēka seju" vispār ir iespējams.
Olivers Stouns parāda glamūro Ņujorku - Volstrītu - kā elli, no kuras izejas nav. Vai nu tu tur esi iekšā ar visām ķeskām un pieņem cinismu kā normu, vai smilksti kā ubags. Savā ziņā šī ir arī lieliska atbilde Latvijas vēlētājiem, kuri joprojām naivi tic, ka kaut jel viens "oligarhs" sapņo darīt labu citiem, nevis sev.