"Video māksla Latvijā vēl joprojām ir salīdzinoši maz pazīstams mākslas žanrs, tāpēc izstāde ir lieliska iespēja iepazīties ar Diseldorfas un Ķelnes mākslas augstskolu tradīcijās strādājošu mākslinieku darbu izlasi," teikts kādā man epastā atsūtītā preses relīzē. Piekrītu, šis žanrs tiešām ir maz pazīstams, īpaši "parastajam mirstīgajam" jeb man līdzīgajiem mākslas interesentiem bez akadēmiska grāda kādā no pasaules mākslas augstskolām. Tāpēc nolemju ierasties izstādes norises vietā Andrejsalā, lai saprastu, kas ir kas un vai ir vērts šo izstādi ieteikt arī tev, lasītāj. Īsais vērtējums: noteikti ir vērts — Andrejsala un izstāde, kuras darbos var just lēno laika plūdumu vai tā pilnīgu zudumu, ir lieliska simbioze.
Māksla, nevis tehnoloģija
Interese par video kā mediju bieži vien ir vairāk tehniski un tehnoloģiski eksperimenti, nevis māksla. Izstādes kurators mākslinieks Gunnars Frīls uzskata: "Patlaban video māksla ir kļuvusi par pašsaprotamu elementu visās mākslas disciplīnās. Tā palielina ekspresivitātes iespēju robežas, to lieto daudzās dažādās kombinācijās. Tāpēc mākslinieki vairs nespecializējas tikai un vienīgi video. Tā tas ir arī ar šo izstādi. Ar dažiem izņēmumiem izvēlētie mākslinieki ir studējuši Diseldorfas mākslas akadēmijā vai Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē." Tieši tāpēc Frīls koncentrējis izstādi ap māksliniekiem, nevis kādu konkrētu tēmu vai pat formu (jo video ir tikai daļa no mākslas darbos izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem), bet viens no, manuprāt, interesantāko darbu 1000 gadi ir viena diena autoriem Manuels Grafs priecājas, ka visi darbi izstāsta kādu mazu stāstu. Tās ir vai nu filmiņas ar sākumu un beigām, vai videoprojekcijas ar ievadu un nobeigumu. Pat tad, ja tās tiek vairākkārt atkārtotas, tie nav tikai tehnoloģiski eksperimenti skaņas un attēla neizprotams ceļš uz ekrāna. Arī mākslas kritiķe un kuratore Solvita Krese atzīst, ka šī izstāde neprasa milzīgu, iepriekš sagatavotas informācijas, bagāžu, un "viegli lasās", lai gan 12 mākslinieku vārdi ir pietiekami pazīstami, tāpēc uz Latviju atbraukuši tikai četri, jo daļa vienkārši esot pārāk aizņemti vai "lieli stāri", turklāt budžets vienmēr bijis ierobežots.
Lokomotīves un lielveikali
Mihalis Nikolaidess, kas radošajā rezidencē Rīgā uzturas jau mēnesi, stāsta, ka viņu ikdienas darbā pavadījušas lokomotīves skaņas, tāpēc tās radušas savu vietu viņa mākslas darbā, kas tapis jau agrāk, tomēr Rīgā ieguvis mazliet citu veidolu. Viņaprāt, cilvēku iepazīst ne tikai pēc pirmā iespaida, bet arī viņa darbiem. Jau pieminētais Manuels, sēžot uz saules apspīdēta dzelzs enkura un ēdot Latvijā ražotu melleņu jogurtu, saka: "Esmu Rīgā pirmoreiz, un esmu patiesi pārsteigts par to arhitektūras sadursmi un daudzveidību, kas šeit valda. Mani ļoti interesē, kā šī dažādo stilu bagātība un daudzpusīgā vide ietekmē cilvēkus. Man ir sajūta, ka cilvēki Latvijā ir ļoti atvērti dažādām idejām. Brīvi savā veidā." Manuelu ļoti interesē arhitektūra. Viņa videomākslas darbā 1000 gadi ir viena diena tiek raksturots modernas pilsētas "interjers" — trīsdimensionālā animētā veidā parādās un mijas ēkas no dažādiem gadsimtiem: debesskrāpji, kolonnu arhitektūra, postmodernu biroju ēku fasādes vai vilcienu stacijas, beigās parādoties laikmeta zīmei jeb varonim Homēram Simpsonam. Pašam Manuelam Diseldorfā ir savs ateljē, viņa darbus pārdos mākslas galerija, un viņš atšķirībā no daudziem gados jauniem māksliniekiem Latvijā var atļauties būt tikai mākslinieks. Gadā topot apmēram viens darbs. Pats gan atzīst, ka dzīvojot pieticīgi, un lielākais luksuss, kas viņam pieder, ir laiks.