Spožus un kvalitatīvus mākslas projektu pieteikumus no Latvijas un ārzemēm gaida izstāžu zāle Rīgas mākslas telpa. 2014. gadā, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, lielākā izstāžu zāle Rīgā būs viena no centrālajām mākslas norišu vietām, tāpēc tās pārvaldnieks Rīgas nami ir izsludinājis starptautisku projektu konkursu par 2014. gada RMT izstāžu programmas veidošanu. Līdz 31. jūlijam tiek gaidīti projektu pieteikumi no starptautiskām organizācijām, profesionālās mākslas un kultūras apvienībām, ārvalstu vēstniecībām un kultūras pārstāvniecībām, valsts, pašvaldībām, NVO, privātpersonām, kā arī uzņēmumiem. Detalizēta informācija par konkursu ir lasāma nolikumā, kas publicēts RMT mājaslapā www.makslastelpa.lv. Ko īsti nozares eksperti un profesionāļi, kas līdz 23. augustam izvērtēs iesniegtos projektus, sagaida, iespējams, nedaudz skaidrāk palīdzēs formulēt diskusija ar žūrijas komisijas pārstāvju – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces, mākslas zinātnieces Helēnas Demakovas un arhitektes un Rīgas namu valdes priekšsēdētājas Vinetas Verikas – piedalīšanos (komisijas sastāvā darbosies arī arhitekts Jānis Dripe un Dzintra Oga, RD Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvaldes Kultūras projektu un pasākumu nodaļas vadītāja vietniece). Tiekoties šādā sastāvā, nelaidām garām iespēju arī nedaudz ciešāk ielūkoties Rīgas mākslas telpas sadzīvē, kā arī Latvijas laikmetīgās mākslas procesos kopumā.
Pagaidām Rīgas mākslas telpa kā norišu vieta Rīgas 2014 pasākumu afišā nav atrodama, kaut gan tādam notikumam kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads parasti gatavošanās notiek jau dažus gadus iepriekš. Kāpēc tikai šogad, izsludinot izstāžu projektu konkursu, lecat šajā Rīgas 2014 notikumu vilcienā?
Vineta Verika. Mēs nevaram nelēkt! Kā ik gadu, arī nākamajam gadam plāns ir jāveido, un tas šajā brīdī pat nav tik ļoti saistīts ar Rīgas kultūras galvaspilsētas gadu. Pagaidām neesam tādā ļoti redzamā kultūras galvaspilsētas notikumu listē tāpēc, ka nākamā gada pasākumu programma mums vēl top. Cieši strādājam kopā ar nodibinājumu Rīga 2014, lai saplānotu, kuras aktivitātes veiksim kopā, jo mums nav tikai Rīgas mākslas telpa – lielu lomu nākamgad spēlēs arī kinoteātris Splendid Palace.
Eiropas kultūras galvaspilsētas gada izstādes notiks arī citviet, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienībās. Kādā lomā nākamgad redzat Rīgas mākslas telpu, ko cerat sagaidīt no projektu pieteicējiem?
V. V. Loma ir tāda, kāda tā definēta līdz šim, – Rīgas mākslas telpa ir laikmetīgās mākslas vieta, un mēs ceram sagaidīt daudz kvalitatīvu projektu. No tā, kādi projekti būs iesniegti, lielā mērā būs atkarīga 2014. gada programma, tāpēc esam pagarinājuši konkursa projektu pieteikumu iesniegšanas termiņu līdz 31. jūlijam, lai dotu vairāk laika sagatavoties.
Ko sagaidāt žanriski?
Helēna Demakova. Es gribētu oponēt tam, ko Māra Lāce teica nesenā intervijā Latvijas Avīzei, kur arī bija runa par Rīgas mākslas telpu. Viņa, tāpat kā Verikas kundze, stāstīja, ka gribētu redzēt laikmetīgās mākslas projektus. Pateikšu, kādu izstādi es visvairāk gaidu 2014. gadā, taču to nav reāli uztaisīt ne laika vai naudas trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka mākslinieks sēž savā Kurzemes mežā un viņam tas ir absolūti vienaldzīgi. Tā būtu liela Miervalža Poļa darbu retrospekcija.
Oponēju Mārai tādā ziņā, ka šajā gadījumā tā būtu laikmetīgās mākslas vēsture – savākt viņa darbus, kas kādreiz mūs tik ļoti saviļņoja. Gribas redzēt kaut ko no laikmetīgās mākslas tapšanas – klasikas –, jo laikmetīgs nav tikai tas, ko mākslinieki uztaisījuši 2012. vai 2013. gadā.
Māra Lāce. Piekrītu, taču intervijā, runājot par laikmetīgo mākslu, biju domājusi nedaudz plašāk. Šobrīd ir neiedomājami maz izstāžu zāļu, un tāpēc Rīgas mākslas telpa savas kvadratūras un novietojuma dēļ ir ļoti nozīmīga – protams, dažkārt tieši lielā kvadratūra sarežģī situāciju, jo arī projektam ir jābūt lielam. Galvenais, protams, ir kuratora redzējums: ko un kāpēc viņš grib parādīt un kādas ir iespējas to realizēt. Reizēm ir spīdoši pieteikumi, kurus kurators nespēj realizēt.
H. D. Mākslas telpa ir svarīga, jo tajā pietiekamā daudzumā ir videotehnika un profesionāls personāls. Ja mēs runājam par laikmetīgo, tas ir milzīgs pluss, un grēks būtu to neizmantot.
M. L. Šī zāle ir piemērota videomateriālu eksponēšanai un parādīšanai. Daudzās vietās to ir sarežģīti izdarīt gan telpas arhitektūras, gan tehniskā aprīkojuma ziņā.
V. V. Kā arhitekte varu piekrist Mārai, ka ar savu iekštelpu arhitektūru Mākslas telpa ir ļoti atbilstoša. Ja izstāde jātaisa vietā, kur sākumā jānotušē iekštelpu arhitektūra, veidojas butaforija – iekārtojumā neizbēgami parādās kaut kas lieks. Protams, varbūt Rīgas mākslas telpai nav tik labi pamanāmas ieejas – ne visi nonāk lejā un reizēm paiet tai garām. Tas ir Rīgas namu jautājums – kā organizēt ieeju. Varbūt blakus tai būtu jāparādās kādām mazām arhitektūras formām vai papildu informācijai, baneriem. Mēs vēlamies piesaistīt pēc iespējas vairāk apmeklētāju.
Ir plāns, kā to izdarīt?
Kopš marta mēs pie tā mērķtiecīgi strādājam. Diezgan daudz ir izdarīts, bet, protams, viss prasa līdzekļus. Esam tikai sākuma punktā.
Konkursa nolikumā teikts, ka pieteikumā ir jānorāda projekta realizācijai nepieciešamās izmaksas, kā arī finansiālais avots. Rīgas nami finansiālu atbalstu projektiem nenodrošina?
V. V. Mēs gaidām reālus projektus. Ir ļoti daudz labu ideju, taču tās ir absolūti nereālas finansiālo iespēju dēļ. Varbūt māksliniekiem šis nolikums var šķist sarežģīts, taču vēlamies redzēt pamatojumu, kas ir vajadzīgs šai izstādei finansiāli, no tehniskā viedokļa. Rīgas nami piedāvā telpas, par tām neprasām īres maksu, kā arī maksu par tehnikas resursiem un apkalpojošā personāla darbu.
Mūsu līdzfinansējums ir, taču atsevišķiem izstāžu projektiem, tāpēc ir svarīgi zināt, kāds būs piedāvājums. Ja izstāde ir finansiāli ietilpīga, taču ir kāds partneris, kurš var segt daļu summas, varam domāt par otru daļu – nesakām, ka vispār nepiedalāmies, bet nevaram arī teikt, ka apmaksāsim jebkuru projektu. Tādu finanšu līdzekļu mums nav.
Tātad nozīmīgākais ieguvums ir iespēja parādīt savu izstādi lielākajā pilsētas mākslas telpā un Rīgai tik īpašā gadā?
M. L. Tieši tā.
H. D. 2015. gads arī būs liels notikums (Latvija būs ES prezidējošā valsts – L. K.). Prezidējošā valsts cenšas sevi parādīt gan no mūzikas, gan mākslas viedokļa. Kad bija Francijas prezidentūra, iespējams, notika vislabāk apmeklētā izstāde valsts vēsturē – Pikaso un viņa skolotāji. To apskatīja divi miljoni cilvēku. Vienmēr jau gribas tādus "kases gabalus". Redzēsim – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arī solās daži būt.
M. L. Kases gabali diemžēl bieži vien nav tie, ko mēs gribētu redzēt kā kases gabalus. Izstāžu plānā tomēr ir ļoti svarīga kvalitātes latiņa, kas jācenšas noturēt. Gribu piebilst, ka Rīgas mākslas telpas izstāžu projektu konkurss nav vienkāršs, jo arī prasības, ko izvirzāt saskaņā ar nolikumu, nu… Tas ir tikpat kā startēt uz Briseli!
V. V. Projektu skaits, kas gada laikā šeit tiktu izrādīts, ir aptuveni 14 abās zālēs kopā. Pieteikumu skaits, ko sagaidām, ir krietni lielāks, lai tie 14 projekti būtu liekami nākamā gada plānā.
H. D. Runājot par 2014. gadu, ļoti gribētos aicināt nedalīt lielo telpu. Manuprāt, citādi veiksmīgā Viļņa Zābera retrospekcija no tā zaudēja, ka otrā pusē šai telpai bija izstāde Dienas balva fotogrāfijā. Jāsaņemas, lai viss 2014. gads elpo ar vērienu, un Latvijā mākslas resursi ir pietiekami, lai nostartētu spoži. Rīgas mākslas telpa ir stratēģiski svarīga vieta, un nākamgad gribētos tajā redzēt izcilu programmu.
V. V. Tā telpas dalīšana patiesībā ir tāda izmisuma situācija.
H. D. Jā, bet tad nākamgad – bez izmisuma!
Vai tematiski projektiem būtu jāatbilst Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – programmas vadlīnijām?
V. V. Tāda uzstādījuma nav, bet to var ņemt vērā. Konsultēsimies ar nodibinājumu Rīga 2014, lai tas viss būtu kontekstā, lai nedublētos, jo daudz izstāžu organizē nodibinājums pats.
M. L. Es piekrītu, ka projektiem nav jābūt obligāti saistītiem ar šīm vadlīnijām. Cik saprotu, tiem projektiem, kas ir iekļauti biroja Rīga 2014 programmā, tiek dots noteikts finansējums. Vai šobrīd, atvainojiet, tajā vilcienā vēl ir iespējams lēkt iekšā? Man ir aizdomas, ka diez vai. Tāpēc, domāju, darbībai Rīgas mākslas telpā var būt brīvas rokas.
H. D. 2014. gads būs labvēlīgs tiem, kas meklē sponsoru naudu. Saprotu, ka Rīgas dome ir uzrunājusi lielos sponsorus, kas vēl nav pieņēmuši lēmumu, kuras aktivitātes viņi tieši atbalstīs. Ja šajā konkursā tiks pieteikta kāda pilnīgi ģeniāla ideja, par kuru mēs pat nenojaušam, domāju – kādu lielo uzņēmumu varēs uzrunāt.
M. L. Man šķiet, ka šis konkurss ir stipri par vēlu. Rīga 2014 ir pilsētas nodibinājums un šī arī ir pilsētas izstāžu telpa – man tomēr galīgi nav skaidrs, kāpēc neizveidojās sinerģija, teiksim, pirms diviem gadiem? Saku tāpēc, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja projekti Rīgas 2014 programmā jau ir kopš 2011. gada.
H. D. Vēsturiski šeit ir notikušas dažādas lietas, un, manuprāt, spožākās izstādes šeit ir bijušas Rīgas mākslas telpas pirmsākumos. Nevar aizmirst ne Katrīnas Neiburgas, ne Ginta Gabrāna izstādi. Vēsturiski viss ir ciklisks – kā bijis, bijis, galvenais, ka tagad ir labas idejas nākotnei, un jādarbojas ar optimismu.
Rīgas mākslas telpas apmeklētāji komentāros internetā ir rakstījuši, ka patlaban te ir skatāma krāšņa tautas lietišķās mākslas izstāde, bet tomēr – kur ir solītā laikmetīgā māksla? Ko līdz gada beigām šeit redzēsim?
V. V. Palikušas četras izstādes, kuras veido četras kuratores: Inga Šteimane, Solvita Krese, Anna Heinrihsone un Sarmīte Sīle. Būs laikmetīga igauņu mākslinieku izstāde. Ļoti liela, nozīmīga izstāde ABLV kolekcija būs skatāma no septembra.
Šī ir kolekcija, kas veidos daļu no topošā laikmetīgās mākslas muzeja krājuma?
H. D. ABLV bankai ir topošā muzeja viena daļa, un vēl lielāka daļa atrodas valsts īpašumā Nacionālā mākslas muzeja pārraudzībā atsevišķā departamentā. Noliktavas atrodas Mūkusalas ielā – tur ir grandiozas Pētersona, Ģelža, Tillberga, Zelča u. c. instalācijas. Pagājušajā gadā Nacionālajā mākslas muzejā izstādē Tests rādījām izvilkumu no šīs kolekcijas. Ir ar ko lepoties, un tagad redzēsim ABLV bankas daļu, kas Rīgā publiski nekad nav bijusi tik ļoti pieejama. Banka ir sasparojusies un uz šo izstādi piepirkusi vēl darbus.
M. L. Atsaucoties uz jūsu teikto par tautas lietišķās mākslas izstādi, redziet, arī šādas izstādes ir kaut kur jārāda. Kur Rīgā ir izstāžu telpas, kurās varētu rādīt šādu materiālu? Dziesmu svētki bija patiesi izcils notikums, un tautas māksla ir viena ļoti liela sastāvdaļa. Šajā gadījumā nevaram runāt par laikmetīgo mākslu, bet tas ir amatniecības process, kas lielai sabiedrības daļai ir ļoti būtisks. Būtu ļoti labi, ja liela izstāžu zāle būtu, piemēram, Brīvdabas muzejā vai ļoti nelaimīgajā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
H. D. Gribētu aicināt māksliniekus nākt skatīties šo tautas lietišķās mākslas izstādi – tā ir ārkārtīgi laba.
V. V. Izstādei ir ļoti liels apmeklētāju skaits – jau 5000.
Cik cilvēku vidēji gadā apmeklē mākslas telpu?
V. V. Apmēram 15 tūkstošu.
M. L. Ļoti maz.
V. V. Šogad varētu būt vairāk, ņemot vērā Dziesmu svētku izstādes apmeklējumu. Vēl būs ABLV kolekcijas izstāde. Droši vien būs tuvu pie 20 tūkstošiem. Protams, tas tāpat nav pietiekami tādai lielai izstāžu telpai ar tās iespējām.
Kāds izaicinājums šos dažus gadus Rīgas namiem ir bijis kultūras funkcijas nodrošināšana Rīgas mākslas telpā, kopš tā tika pārņemta no likvidētās Rīgas Kultūras aģentūras ekonomiskās krīzes laikā?
V. V. Rīgas nami jau paši neko neizvēlējās – tiem to iedeva, un Rīgas nami šo misiju cenšas pildīt pēc labākās sirdsapziņas un iespējām. Tā ir viena liela joma Rīgas namiem, kas no visa darbības administratīvā resursa aizņem vairāk nekā 50 procentu, lai gan Rīgas namiem būtu vairāk jāattīsta un jābūvē. Šajā laikā tik daudz būvniecības projektu nenotiek, tāpēc mums ir iespēja kultūras jomai veltīt pietiekami daudz laika.
M. L. Es tomēr pateikšu savu viedokli, kas varbūt nesakrīt ar daudzu citu viedokli, kuri lēma par šādu situāciju. Man šķiet, ka īpašumu apsaimniekotājiem diez vai vajadzētu nodarboties ar kultūras funkciju kā operētājiem ar kultūras telpām. Varbūt tomēr nākotnē vajadzētu atgriezties pie kultūras aģentūras modeļa, jo viena lieta ir apsaimniekot telpu, otra – strādāt ar šīs telpas programmu, ar mērķiem, uzdevumiem, misiju.
V. V. Pilnīgi piekrītu.
H. D. Varu tikai pievienoties, tomēr tas bija krīzes diktēts uzdevums – daudz kas mainījās, daudz aģentūru tika likvidētas.
Kultūras ministrijas darba grupa plāno līdz valsts 100. gadadienai īstenot trīs kultūras infrastruktūras objektus, arī laikmetīgās mākslas muzeju. Cik cerīgi raugāties uz to?
M. L. Pati esmu Kultūras ministrijas darba grupā un ļoti ceru, ka tuvākajos piecos gados tiešām izdosies līdz kaut kādam rezultātam nonākt. Ja mēs burtiski tuvākā gada laikā nepieņemsim ļoti konkrētus lēmumus un nesāksim darbu pie tā, 2018. gadā nekā nebūs, jo katram darbam un rīcībai ir konkrēts laika nogrieznis, kurā to var izpildīt.
H. D. Ir kāds svarīgāks moments par 2018. gadu – nākamais struktūrfondu plānošanas periods, un tā nauda vienmēr ir izmantojama tikai konkrētā laika nogrieznī. Vadlīnijās, kuras Latvijas valdība ir saņēmusi no Briseles, skaidri un gaiši ir rakstīts, ka ir iespējams būvēt kultūras objektus, ja vien tiem piemīt inovatīva funkcija un tie atrodas ēkās ar pamatīgu kultūrvēsturisku substanci. Tātad tā ir rekonstrukcija. Tādējādi redzam, ka sašaurinās variantu skaits. Viens no izskanējušajiem muzeja ēkas variantiem – Triangula bastions – ir ļoti nopietna vēsturiska substance, savukārt kas gan var būt inovatīvāks par laikmetīgo mākslu?
Iedomāsimies, ka laikmetīgās mākslas muzejs tiek izveidots. Kādu paralēli tam redzat Rīgas mākslas telpas un citu laikmetīgās mākslas izstāžu zāļu vietu?
M. L. Muzejs ir muzejs, izstāžu zāle – izstāžu zāle. Ļoti daudz muzeja darba bāzēsies uz krājuma publiskošanu un nenoliedzami arī izstāžu rīkošanu. Manā izpratnē laikmetīgās mākslas muzejs ir svarīgs ar to, ka tad tiešām Rīgas kultūras kartē iezīmētos viena vieta, kas pilnībā būtu veltīta laikmetīgajai mākslai – vai tā ir laikmetīgās mākslas vēsture vai šodiena. Attiecīgi – pārējām izstāžu zālēm Rīgā katrai veidojas sava vieta un savs redzējums.
H. D. Daudzi nesaprot, ka muzejs ir ne tikai satikšanās un izstāžu vieta, bet arī izglītojoša un zinātniska iestāde. Ja kādam māksliniekam muzejā notiek izstāde, tas ir pilnīgi cits līmenis. Pat ja tā ir mūsdienu māksla, tā daiļrade ir izgājusi cauri zināmam vēstures sietam. Jebkura izstāžu zāle ir daudz vairāk atvērta eksperimentiem, novatorismam. Galu galā Rīgas mākslas telpa – tāpat kā citas telpas Rīgā – ir platforma tam, ko nākotnē kolekcionēs topošais laikmetīgās mākslas muzejs.
M. L. Māksliniekiem ir vajadzīga vieta, kur viņi var sevi parādīt.
Vai Latvijā laikmetīgās mākslas skatītājs ir nobriedis?
M. L. Mums tomēr ir mazliet citāda situācija nekā, piemēram, Viļņā, kur ļoti ilgstoši ir darbojies laikmetīgās mākslas centrs un izstāžu zāle, tāpēc arī izpratne ir pilnīgi citāda. Tomēr pēdējos gados – vai tas ir saistīts ar to, ka aktīvāk ienāk jaunā paaudze, – situācija ir labāka nekā agrāk. Protams, mēs, kas strādājam šajā lauciņā, nevarētu teikt, ka esam izdarījuši visu, kas būtu vajadzīgs. Kādreiz teica, ka mākslai ir jābūt pašpietiekamai, taču laikmetīgajai mākslai ir vajadzīgs arī stāsts, sarunas, diskusijas – mums vēl vairāk ir jāiet uz to.
H. D. Gribu minēt konkrētus skaitļus. Pagājušajā mācību gadā trīs kultūras augstskolās man bija gandrīz 300 studentu, lasīju savu kursu Laikmetīgās mākslas virzieni pēc 1945. gada – ne tikai Amerikā vai Rietumeiropā, arī Krievijā, Baltijas reģionā, Austrumeiropā. Ja gada laikā izdodas sagatavot gandrīz 300 skatītāju, varam parēķināt, cik izdosies piecos gados – tūkstoš piecsimt!
Sadarbībā ar Rīgas mākslas telpu