Bertolts Fliks – Latvijas aviācijas un tūrisma nozares pašpasludinātais karalis, arī ekonomikas eksperts, izrādās, arī valsts amatpersona,
Ainārs Šlesers – cilvēks-raķete-lidmašīna, reizēm ministrs, reizēm vicemērs, reizēm premjera kandidāts, reizēm kandidāts uz Armitsteda vietu pilsētas vēsturē, reizēm staigājoša atombumba, reizēm tandēmā ar Ušakovu, reizēm – ar Fliku,
Kaspars Gerhards – reizēm arī satiksmes ministrs.
Aprakstītie notikumi risinās Latvijā 2009.gada oktobra – novembra mēnešos.
Atgādinājumam:
Bertolds: slavens viduslaiku sprediķotājs; 1263. pāvests Urbāns iecēla Bertoldu par krusta karu sprediķotāju. No Bertolda saglabājušies 400 latīņu un 70 vācu sprediķi, noderīgi kultūrvēstures pētīšanai.
Latviešu konversācijas vārdnīca.
Var diezgan droši apgalvot, ka no mūsu Bertolta saglabāsies ne mazāk sprediķu, atliek tikai noskaidrot, kam tie būs noderīgi.
Nenoliedzami, Bertolts savās runās un darbos pašos pamatos grauj iesīkstējušus un konservatīvus uzskatus gan par ekonomiku, gan sabiedrību, tā teikt, neslīgst dogmatismā, ir radošs, atsevišķos jautājumos pat revolucionārs! Vienīgais, lai visā pilnībā izprastu Bertolta domu spēku un plašumu, vajag nedaudz iedziļināties un paanalizēt dažādos laikos paustās atziņas.
Piemēram, Bertolts saknē noraida domu, ka globālā ekonomiskā lejupslīde un aviācijas nozarei prognozētie zaudējumi varētu negatīvi ietekmēt viņa vadītās kompānijas darbību. Par to viņš sprediķojot ir pārliecinājis Gerhardu, kurš uzsver: „nav nekāda (!) pamata” uzskatīt, ka nākamgad būs jāiegulda atkal (valstij jāiegulda nauda airBaltic pamatkapitālā – Autora piezīme), jo airBaltic plāno strādāt „ar ievērojamu peļņu” (Diena, 18.augusts).
Paiet nieka 2 mēneši un -
Fliks sarunā LNT raidījumā «900 sekundes» atklāja, ka krīze atstājusi dramatisku iespaidu uz kompāniju. «Šogad esam pārdevuši tieši Latvijas iedzīvotājiem par 50 miljoniem latu mazāk biļešu,» atklāja Fliks.
«airBaltic» prezidents norādīja, ka kompānijai atliek likt cerības uz klientiem, kas Latvijas lidostu izmanto, lai veiktu pārsēšanos reisos uz ārvalstīm.
Tas ir ko vērts – krīze atstāj dramatisku iespaidu uz kompāniju, bet tā plāno strādāt ar ievērojamu peļņu! Lai to saprastu, nepietiek ar šaurām ekonomikas zināšanām vien, jāskatās arī lingvistikā:
Bertolds (vācu beraht - spožs, huld, hold – laipnība), vīrieša vārds: laipnību, labvēlību izstarojošs. Latviešu konversācijas vārdnīca.
Lūk, airBaltic veiksmes atminējums – kompānijas vadītājs izstaro tādu labvēlību, ka pasažieriem neatliek citas iespējas, kā nopirkt biļetes un kaut kur lidot! Kompānijai, savukārt, atliek cerēt, ka Bertolts labvēlību izstaros arī turpmāk.
Otra panākumu ķīla noteikti ir jau agrāk pieminētā Bertolta kompetence:
Latvijas nacionālās aviokompānijas «airBaltic» prezidents Bertolds Fliks ir ļoti pesimistisks attiecībā uz ekonomiskās situācijas uzlabošanos Latvijā. Viņš norāda, ka situācija pat paliek arvien sliktāka.
Cilvēkiem vienkārši nav naudas. Situācija Latvijā neuzlabojas, tā paliek tikai sliktāka. To var redzēt kaut vai pēc tā, kā tiek rezervētas biļetes,» sacīja Fliks, noraidot iepriekš amatpersonu sacīto, ka redzamas ekonomikas stabilizācijas pazīmes.
Šādi sprediķot par ekonomiku Bertolts var stundām – „cilvēkiem vienkārši nav naudas”, „situācija paliek sliktāka”... Varena ekspertīze, vajadzēja viņam piešķirt Spīdolas balvu par tik dziļām domām. Es pieņemu, ka Bertolts cītīgi studē sava 13.g.s. slavenā vārda brāļa sprediķus – šitā daiļrunība nāk no iekšām!
Bertolts asi un izsmējīgi atmasko arī amatpersonas, kas pamanījušas kaut kādas stabilizācijas pazīmes. Kurš tad nezina, ka viens no galvenajiem ekonomikas stabilitātes indikatoriem ir biļešu rezervēšana!
Bertolta kompetence neaprobežojas tikai ar ekonomiku vien, viņam tuvs un saprotams ir arī reklāmas lauks. Aizmirsīsim nelielo misēkli ar to konferenču centru un nieka 120 tūkstošiem, tagad lietas ar raķešcilvēka atbalstu iet „kalnā”:
Rīgas tūrisma attīstības biroja valdes priekšsēdētājs, aviokompānijas "airBaltic" prezidents Bertolts Fliks intervijā LNT pauda gandarījumu, ka igauņi izvirzījuši pretenzijas par to, ka par Ziemassvētku eglītes rašanās vietu sevi nosaukusi Rīga.
Fliks paziņoja, ka tas, ka igauņiem ir pretenzijas ir "forši". Galvenais esot tas, ka tieši Latvija sevi publiskajā telpā pirmā nosaukusi par Ziemassvētku eglītes rašanās vietu. Fliks norāda, ka mums tā ir laba reklāma, salīdzinot to, piemēram, ar Santa Klausa piemēru, par kura mītnes vietu sevi nosauca Somija, lai gan šis bija kādas ārvalstu reklāmas aģentūras radīts tēls.
Te nav ko piebilst – galvenais ir pirmajam skaļi kaut ko nokliegt un pasākums „aizrullē”... Tas pilnībā saskan ar raķešcilvēka uzstādījumiem – runāt vienmēr, visur, pa visu, pilnīgi vienalga ko, galvenais – nepārtraukti un skaļi. Runāt par tiltiem un tuneļiem, tirgiem un paneļiem, takšu kariem un tūristu bariem, runāt par izveidotajiem tandēmiem un saņemtajiem mandātiem...Galvenais - runāt vienkāršos paplašinātos teikumos un paust tik pašsaprotamas atziņas, kuras neviens nevar apstrīdēt, piemēram: „Šī valdība nav stabila, jo tajā nav saskaņas.” Lai kāds pamēģina apgalvot pretējo... Pareizi, vēl noteikti katrā teikumā vajag iekļaut kādu no šiem vārdiem – investīcijas, sadarbība un, protams, atbildība un sakāmo teikt ar ļoti norūpējušos sejas izteiksmi.
Mēdz teikt – tāds tādu atrod. Taisnība vien būs, Šlesera un Bertolta sprediķotāju tandēms to uzskatāmi apliecina.
Pēc Flika domām, tas, vai Rīga ir eglītes dzimšanas vieta vai nav, - nav svarīgi. "Vai tā ir, vai tā nav... Kāda tam nozīme?" teica Fliks.
Tieši tā – tam nav nekāda nozīme! Tūristu masas trauksies šurp, lai tikai varētu paskatīties uz skārda apli ar iegravēto gada skaitli. Vēl baumo, ka Bertolta piemeklētie reklāmas ģēniji drīzumā paziņos, ka Rīgā pirmo reizi pasaulē tika lietoti prezervatīvi un tas noticis tagadējās Čaka ielas rajonā. Neviens jau klāt nav stāvējis, kad pirmo reizi notika izsargāšanās no nelabvēlīgas grūtniecības, un vispār, kāda tam nozīme? Latvijas vārds izskanēs, kāds sāks apstrīdēt un tas būs „forši”. Tad arī plāni par 30 miljoniem pasažieru iegūs konkrētas aprises...
Šī sāgas daļa tomēr jābeidz minora toņos. Kādu laiku atpakaļ Bertolts pierādīja savu kompetenci arī jurisprudencē un, tautas valodā runājot, „nolika pie vietas” tos, kas kaut ko runāja par viņu kā amatpersonu un nepieciešamību iesniegt ienākumu deklarāciju. Kāda amatpersona, viņš taču ir sprediķotājs un tiem nekādas deklarācijas nav jāiesniedz! Diemžēl, šo viņa „ekspertīzi” neatbalstīja tiesa:
Administratīvā apgabaltiesa atzinusi airBaltic valdes priekšsēdētāju Bertoltu Fliku par valsts amatpersonu, tāpēc viņam būs jāiesniedz amatpersonu deklarācija. Tā kā valstij pieder 52,6% uzņēmuma akciju, valdes locekļi ir uzskatāmi par valsts amatpersonām un uz viņiem ir attiecināms likums par interešu konflikta novēršanu. Tiesa atstāja negrozītu VID lēmumu, ar kuru B.Flikam par nedeklarēšanos uzlikts 150 latu sods.
Tumsas spēki aktivizējas. Par Bertolta cīņu ar tiem un jauniem viņa sprediķojumiem noteikti pavisam drīz uzzināsim.
P.S. Izlasīju režisora Vara Braslas teikto: „Izpērkot biļeti Vīnes operā, kasē sirms kungs pajautāja, no kurienes nākam. "No Latvijas? O, Elīna Garanča, Andris Nelsons!" Tādi brīži ir ļoti patīkami. Tu redzi, ko nozīmē kaut viena pērle, ko varam parādīt pasaulei.” (Diena.lv, 24.novembris).
Nekas, tūlīt Eiropā „ies gaisā” Bertolta reklāmas kampaņa un pavisam drīz šis pats sirmais kungs priecīgi iesauksies: „No Latvijas? O, eglīte, tirgus, gaļas paviljons, meteorīts!”
Jaunais komponists Kristaps Pētersons: „Mums mākslinieki ir, bet viņi brauc prom un mēs nevaram viņus noturēt. Viedoklis par kultūru te būtu citāds, ja mūsu Operā regulāri uzstātos Elīna Garanča, Andris Nelsons, Mariss Jansons. Bet tas nenotiks, ja nebūs nopietnas iniciatīvas no privāto turīgo cilvēku puses…”
Un ja šī iniciatīva nāktu no bagātās Rīgas domes puses? Reklāmai 2010.gadā paredzētie pieci miljoni lati nav maza nauda. Es saprotu, ka nevar vienā gadā mainīt mākslinieku plānus un uzstāšanās grafikus, bet ja tā būtu ilgtermiņa iniciatīva, kad Ziemassvētku laikā visas Latvijas zvaigznes uzstājas Rīgā? Elīna Garanča (ja paveicas, kopā ar savu paziņu Annu Ņetrebko), Andris Nelsons, Mariss Jansons, Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņenko, Rīgā dzimušie Miša Maiskis, Gidons Krēmers un vēl citi, un kori, un jaunie mākslinieki... Vai šāds Rīgas tēls nepievilinātu tūristus? Pat ja neatbrauktu neviens (!) mūzikas mīļotājs, vai kāds pārmestu domei par honorāros iztērēto naudu? Vai nav tā, ka Latvijas mākslinieki jau sen ir pati konkurētspējīgākā "eksporta prece", kuri, nez kāpēc, prot popularizēt Latvijas vārdu bez Bertolta piemeklētajiem reklāmas ģēnijiem un Stendzenieka apjūsmotajiem jaunās paaudzes reklāmistiem - bedru racējiem?
Vai nav dīvaina mistika: ārzemēs mūsu pulkos latviešu talantus krīze neskar, kamēr dzimtenē - pati kultūra ir dziļā krīzē.
Nē, tā nav mistika, tā ir uz tūrismu orientēta valsts un domes darbība. Kas gan ir šie mūziķu panākumi, salīdzinot ar prātu mulsinošo ziņu, ka uz šīs zemes pirms 500 gadiem eglītes zaros tika iekārti koka zvaniņi un salmu putniņi? Kas gan ir koncerts operā, kurā varētu piedalīties pasaules labākie mākslinieki, ja tajā pašā laikā var pastaigāt pa tirgus paviljonu? Tas ir „foršais” Rīgas tēls, kura popularizēšanai Bertolta-Šlesera tandēms naudu nežēlos...
Rīgā, 2009.gada 29.novembrī.