Pasaulē notikusi kārtējā traģēdija, kurā acumirklī gājuši bojā ļoti daudz cilvēku. Nekas sliktāks, nekas traģiskāks viņu tuviniekiem, draugiem un paziņām nav iedomājams.
Un tagad tā godīgi – kādas emocijas šī ziņa par katastrofu izraisīja Jums? Manas emocijas bija – "ļoti žēl", "ļoti skumji". Taču, tas ir noticis tik tālu, tik ļoti ar mani nesaistīti, ka es tā pa īstam nespēšu apjaust notikušā apmērus. Nekāda emocionālā satraukuma, kas liktu man ko mainīt manā ikdienas darbībā, piemēram, kaut vai painteresēties, vai varu kā palīdzēt.
Atvainojos par šādu skarbu salīdzinājumu!
Uzskatu, ka līdzīgi, kā es nespēju personīgi apjaust notikušo traģēdiju ar lidmašīnu, tepat Latvijā daži kungi nespēj personīgi apjaust, ko nozīmē, piemēram, pēc visu mūžu godīgā darbā nostrādāta darba, saņemt pensiju, kura labākajā gadījumā pietiek tikai dzīvokļa rēķina samaksāšanai. Tāpat, kā nespēj saprast, kā tas ir sēdēt ratiņkrēslā un gribēt paēst. Var minēt simtiem piemērus un dažādas sociālās grupas, kuras varētu saukt par "cietējām".
Domāju, vienīgais veids, kā kaut ko mainīt, ir radīt apstākļus, kas kungiem liktu iepazīt personīgi tos apstākļus, ar kādiem saskaras "cietēji".
Nedrīkst pieļaut situāciju, kad kungs ar brīnišķīgu apsardzi, apmaksātiem rēķiniem, nodrošinātām vecumdienām un rezidenci kūrortā teiktu vārdus "krīzes laikā jāstrādā, neprasot, cik par to maksā". Nedrīkst pieļaut, jo šādam kungam sen vairs nav sajēgas, ko nozīmē dzīvot bez atalgojuma.
Vai nav tā, ka "cietēji" ir pārāk bikli un pieklājīgi un par maz kliedz? Proti, vai nav tā, ka "cietēju" problēmas ir tik neizprotamas, tik nezināmas kungiem, ka kungiem nav jēgas ko pārmest?
Un galu galā - kā radīt tādus apstākļus, kad kungi ne tikai zina par "cietēju" problēmām, bet apjauš problēmas smagumu un izjūt personīgu nepieciešamību "cietēju" problēmas risināt?