Būt vai nebūt?

-------------------------------------Pazīstu dažus komponistus, kuri domā, ka Dziesmu svētku kustība ir tikai aizsegs tautas žūpošanai. Pazīstu dažus klarnetistus, kuri domā, ka Latvijā amatierkoru kustība un profesionālo koru darbība ir kas kardināli atšķirīgs un nesavienojams, vai pat, viens otram nevajadzīgs.Kopš 18.09.2009., kad _Dienā _publicēta intervija ar „Latvijas koncertu” direktoru Guntaru Ķirsi, pazīstu vienu kordiriģentu, kurš, uzskata, ka amatierkoru kustība ir tikai viens no Latvijas iedzīvotāju hobijiem, kuru, līdzīgi kā citu hobiju gadījumā, valstij nebūtu jāatbalsta.Es neapšaubītu neviena kunga profesionālo kompetenci, priecātos par viņu atšķirīgām subjektīvām domām, ja nerastos iespaids, ka zem ekonomiskās krīzes problēmu aizsega tiek gatavots plāns Latvijas nācijas nozīmīgākās identitātes izpausmes iznīcināšanai. Iemesls? - Ambīcijas. Ietekmju pārdale. Vara. Intrigas. Nauda. Jā, arī mūzikā, arī kultūrā.Cik mierīgi mēs varētu gulēt, ja mūsu vadošo kultūras darbinieku prātos uz žurnālistu jautājumiem rastos šādas atbildes:_**Cilvēki uz koncertiem nāk, viņiem tie ir vajadzīgi. Tikmēr valdībā un daļā sabiedrības izskan viedoklis: ekonomika vispirms, kultūra var pagaidīt.**Jā, tas ir izplatīts viedoklis. Protams, ja ir jāizvēlas starp maizes garozu, vai koncerta apmeklējumu, cilvēks izvēlēsies pirmo. Taču, domāju, tik traki vēl mūsu valstī nav. Bez tam, ja mūsu intelekta līmenis būs tik zems, ka nespēsim novērtēt emociju pasauli, ja „nebarosim savu garu”, visdrīzāk mums pietrūks pozitīvas enerģijas un nebūsim pietiekami radoši, lai atrisinātu savas eksistenciālās problēmas. Bez kultūras mēs kļūsim par patērētājiem, par aitām, kurām vajag tikai ēst un –akāt. Par aitām, kurām kāds cērp vilnu. Jā, par depresīvām aitām.Šodien organizācijas „Latvijas koncerti” darbību glābj, vai drīzāk, organizācijas darbība plaukst, pateicoties Dziesmu svētku kustības dalībniekiem. Mūsu bijušie un esošie amatieri ir inteliģentākā Latvijas sabiedrības daļa, kura gan pati ņem aktīvu dalību kultūras procesos, gan arī spēj novērtēt mūsu izcilāko mākslinieku koncertus. Ļoti augstas, ļoti profesionālas kultūras uztverei ir nepieciešama attiecīga izglītība, sagatavotība. Mūsu amatieri nav tie bagātākie, bet, ja viņiem jāizvēlas starp jaunu spīdīgu telefonu un teātra apmeklējumu, visbiežāk viņi izvēlas otro.**Nesen nogriezts 2010.gada mūzikas, mākslas un sporta skolu finansējums.**Man patiešām ļoti grūti komentēt rīcību, kuru no vienas puses uzskatu par noziedzīgu pret mūsu nāciju, no otras puses patiešām nezinu, vai mūsu kultūras ministrs darīja visu iespējamo, lai šāds ķirurģisks griezums netiktu veikts. Skaidrs ir viens: nogriežot kultūrai, diža ieguvuma nebūs. Pazemināsies sabiedrības dzīves kvalitāte. Ilgtermiņā mēs kā nācija zaudēsim savu gara gaismu. Un te vairs nav svarīgi, vai salīdzinām pašdarbību ar profesionālo Latvijas Radio kori. Latvija tieši ar to arī atšķiras no citām pasaules tautām, ka kultūra ir ļoti augstā līmenī gan pašdarbībā (mums ir labākie pašdarbības kori pasaulē), gan arī profesionālā līmenī (mums ir labākie profesionālie kori pasaulē). Tie, kuri nemācēja cīnīties pret finansējuma nogriešanu mūzikas, mākslas un sporta skolām, joprojām nav sapratuši, ka tādējādi ar savu mazspēju vai bezdarbību ir panākuši, ka pēc 10 gadiem Latvijā šo nozaru profesionāļiem vairs nebūs iekšējās konkurences, tātad, zudīs kvalitāte. Paredzu, ka Latvija arī kultūrā un sportā kļūs tik pat pelēka kā citās nozarēs.**Vai ir jābaiļojas par Dziesmu svētku turpmāko eksistenci? **Jā, viennozīmīgi. Kā bijušais amatierkora mākslinieciskais vadītājs un virsdiriģents esmu pārliecināts, ka kustība ir apdraudēta, ka tā tiek mērķtiecīgi iznīcināta. Vēsturiskā kontekstā to apdraud konkurence. Korim jākonkurē ar televīziju, internetu, dažādām izklaides iespējām, patriotisma samazināšanos, politisko situāciju, motivācijas trūkumu.Ja valsts vēl vairāk samazinās atbalstu šai kustībai, tā nevis izjuks, bet kļūs pavisam savāda. Iedomājieties, lielā Dziesmu svētku estrāde – tur virsdiriģenta podesta vietā liels, liels ekrāns. Visi klātesošie skatās ekrānā, dzer aliņu, uzkož desiņu un dzied karaoke. Nekādu problēmu, tehniskās iespējas spēj panākt, ka diriģents vairs nav vajadzīgs. Dziedāsim Raimonda Paula popūrijus. Nešaubos, ka, ja šodien veiktu aptauju, lielākā mūsu nācijas daļa nobalsotu tieši par šādiem Dziesmu svētkiem. Ja vēl tur piesaistītu kādu zvaigzni – super!Tieši tāpat, kā ASV lielāka nācijas daļa nobalsotu par MCdrive.Vai tāds ir mūsu ceļš un nākotne?Bez tam, uzskatu, ka tad, kad runājam par Dziesmu svētku kustību, mēs runājam par visu Latvijas kultūru kopumā. Tie ir neatdalāmi jēdzieni. Piemēram, Latvijas Radio koris nemaz nebūtu dibināts, ja nebūtu šīs Dziesmu svētku tautas kustības. Ja zaudēsim savas saknes, savu pamatu, visdrīzāk sagrūs arī viss, kas uz šī pamata celts. Bez tam, bieži pašdarbības kolektīvi ir daudz augstākā līmenī par dažiem profesionālajiem. Kā piemēru var minēt pašdarbības kolektīvu „Kamēr...”, kurš jau vairākus gadus tiek iesaistīts, piemēram, Garīgās mūzikas festivāla norisē. Kurš būs tas, kas noteiks, kurš amatierkolektīvs ir atbalstāms, kurš nē? Dziesmu svētku pesimistiskās prognozes var glābt tautas griba. Ikkatra iedzīvotāja griba. Piemēram, šobrīd tiek dibināta „Dziesmu svētku biedrība”, kurā varēs iestāties jebkurš Dziesmu svētku kustības atbalstītājs. Ja mums būs biedrība, kurā būs 30000 dalībnieku, šaubos, vai valdība būs tik drosmīga, lai Dziesmu svētkiem pateiktu „Nē!” _