Televīzija atbildēja, ka šī ir dokumentālā filma, kurā atspoguļotas politiskās un vēsturiskās realitātes Krievijā. Tā uzsvēra, ka var piekrist šādam Krievijas vēstnieka solim tikai tad, ja viņš var dokumentāli pierādīt, ka kāds no filmā minētajiem faktiem neatbilst patiesībai. Citiem vārdiem sakot, televīzija negrasījās piekāpties Krievijas vēstnieka izteikumiem un atteicās viņu aicināt uz interviju. Sadusmotais Krievijas vēstnieks televīzijas rīcību nodēvēja kā necieņas izrādīšanu Krievijas valstij un piedēvēja medijam “demokrātijas deficītu”, atskatoties publicēt citu viedokļus.
Šī Krievijas pašas publiskotā sarakste sen bija izplēnējusi no manas atmiņas. Tuvojoties Krievijas parlamenta vēlēšanām, ikvienā sevis cienošā Rietumu televīzijas kanālā bija skatāma virkne filmu, pētniecisko materiālu un reportāžu no Krievijas. Sestdienas priekšpusdienā, ko pavadīju darot mājas darbus un paralēli skatoties CNN un BBC telekanālus, man bija patiess prieks par šo kolēģu veikumu. CNN zvaigzne Kristiana Amanpūra bija veikusi pamatīgu pētniecisko darbu, izveidojot veselu reportāžu sēriju ar nosaukumu “Cars Putins”. BBC bija izsūtījis savus reportierus uz visām Krievijas malām. Abu kompāniju žurnālisti deva pamatīgu ieskatu Krievijā notiekošajā, rādot aizvien draudošāko varas koncentrāciju autoritārā Putina rokās.
Protams, šo TV gigantu iespējas ir nesalīdzināmas ar situāciju Latvijas žurnālistikā. Tādēļ tik apsveicama likās franču un viņu citvalstu kolēģu izveidotās dokumentālās filmas “Putina sistēma” izrādīšana Latvijas televīzijā. Taču man par milzīgu izbrīnu, iemetot aci Latvijas ziņu lentēs, sestdien izrādījās, ka pēdējā brīdī šo filmu nerādīs. Attaisnošanās ar kastes saplīšanu līdzinās skolēnu anekdotēm par suņa sagrauztiem mājas darbiem.
Neoficiālas ziņas no LTV iekšienes vēsta, ka ar kaseti viss bijis kārtībā. Patiesais iemesls bijis zvans no Nacionālās radio un televīzijas padomes. Zvanītājs pieprasījis atcelt filmas demonstrēšanu vai arī rēķināties ar nopietnām sekām. NRTP tā savukārt lūgusi rīkoties Krievijas vēstniecība, vēsta zinātāji. Minētais Beļģijas piemērs un pašas pieredze ļauj domāt, ka tā ir patiesība. Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs, kuru ne reizi vien saniknojuši Dienas raksti, savulaik ir lūdzis mūsu diplomātiem izdarīt spiedienu uz avīzi. Dienas gadījumā diplomāti, kas man ir atstāstījuši šādus vēstnieka izlēcienus, allaž sacīja vienu un to pašu – tā ir neatkarīga avīze un nekas tāds nav iespējams. Taču ar LTV ir citādāk. To, ka pie varas esošie spēj ietekmēt valsts televīzijā notiekošo, piemēram, izjaucot ziņu dienestu, pēdējā gada laikā nav bijis iespējams nepamanīt.
Taču vairāk par LTV (ne)atkarību mani “Putina sistēmas” gadījumā interesē tikai viens jautājums. Vai šoreiz Latvijas diplomāti paklausīja Kaļužnija mudinājumiem un nolēma iejaukties? Ja tā, tad aizvien skaļāk ir jāuzdod jautājums, kas ir tie labumi, kuru dēļ pie varas esošie kļūst aizvien iztapīgāki Maskavas priekšā.