Ceļojums laika mašīnā?

Man ar' likās skumji un Latvijai pazemojoši , redzot mazos bērneļus- apsveicējus. Bet bērnu sejiņas ir neviltotas, patiesas, ieinteresētas, tāpēc viņus izmanto, tādējādi radot puslīdz ciešamu "sagaidīšanas prieku". Ieliktu sagaidītāju trasē jauniešus vai pieaugušos, vizuālais skats būtu bēdīgāks.

Tā tas viss arī ir. Tas, protams, neliedz, piemēram, šīs valsts ārlietu ministram ar pašapmierinātu smaidu darbadienas pēcpusdienā braukalēt pa Daugavu ar savu (?) jahtiņu ostas rajonā un laikam domāt, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

Piekrītot raksta autorei, vēl par vides sakārtošanu, lai tūristiem būtu kāds prieks. Šorīt atgriezos ar kruīza kuģi no Stokholmas un tā kā bija skaists laiks, no kuģa priekšgala vēroju iebraukšanu Rīgā. Iebrauciens Rīgā tik ļoti atšķiras no skaistā iebrauciena Stokholmā, tur protams neko nevaram darīt, jo uz Stokholmu braucam caur skaistajām akmens saliņām un vērojam jaukas, sakoptas mājiņas un pietiekami situētu cilvēku buru un bezburu laiviņas. Rīga mūs sagaida ar drūmu, puspamestu ostas teritoriju, ogļu kaudžu pārkraušanu, kaut kādiem plašiem smilšu laukiem, aizaugušām pļavām un izdemolētām armijas karostu drupām Bolderājas pusē. Dzīvojamo māju tikpat kā gar piekrasti nav, Bolderājas pusē kaut kādi pusgrausti un dažas noskretušas būdeles, tad dažas ēkas Ķīpsalā. Rīgas torņu panorāmu aizēno agroproma melnais klucis - visilgāk tas aizsedz tieši Doma baznīcu un Rīgas pili. Var jau teikt, ka tam nav nozīmes, bet apkārt esošie tūristi ar nepacietību darbina savus fotoaparātus un tāda jau tā mūsu panorāma ir. Bet pats nepatīkamākais seko izkāpjot krastā, kur jau gadiem ilgi nav iespējams no pasažieru ostas pa pieklājīgu krastmalu kājām aiziet to mazo gabaliņu līdz Vanšu tiltam. Kad pirms gadiem notika lielā burinieku regate, krastmalu it kā sāka sakārtot, bet tikai izveidoja piestātnes, kas tagad ir aiz kaut kādas zaļas sētas, bet gar sētu pa ārpusi joprojām ir tikai smilšaina izdangāta taka. Arī pati pasažieru osta ir tādā padomju laika pieminekļa līmenī. Kā jau visas mūsu stacijas un autoostas. (Nu labi,labi, ostā tualetes tomēr ir iekārtotas, nav jau vairs caurums grīdā kā stacijās.)

Vienam otram PSRS noraidījums iegūst dīvainas formas - kaut kāds mazohisms. Redz, tagad vairs ne par ko nedrīkst sagaidīt lidmašīnu... "sadzītie bērni" - kurus apsargāja konvojs ar MP40 mašīnpistolēm un aitu suņiem? Bērni ir tieši tikpat "sadzīti" klasē vai sporta nodarbībā, tad varbūt arī tās atcelsim, jo es nevaru iedomāties, ka kaut vai mazās Lihtenšteinas iedzīvotājs pakļautos diktātam un ietu uz skolu :D

TU muldi, ko nezini. Padomju cilvēkam nevarēja būt likumīgu ienākumu ārzemju valūtā, tas pirmkārt. Un kā pārbaudīt, vai cilvēks šo valūtu saņēmis no "slavenā kapteiņa Brašķa" vai nopircis no spekulanta? Izsaukt slaveno kapteini brašķi uz KGB un nopratināt - vai jūs dev† savam radam naudu? Cik daudz? :D Otrkārt, padomju laikos šie "valūtas veikali" bija domāti ārzemju tūristu apkalpošanai. Un treškārt, nodzerties varēja arī par padomju rubļiem, kuri padomju pilsonim, ja nebija galīgs plencis un slaists, bija. Tāpēc nevajadzēja gaidīt kaut kādus "slavenus kapteiņus Brašķus" un ubagot no viņiem piecmārciņu banknotes. Es saprotu, ka padomju laikā tika potēts naids pret latvisko identitāti un uzticība PSRS, bet līdz tādam naidam pret latviešu folkloru, kādu te demonstrē daži komentētāji, tikai dežūrējošais šovinists čelovek varētu aizrunāties.

"provinciālā sagaidīšana"... hm, diezgan trāpīgi.

Autorei, kas laikam taču skaitās žurnāliste, vajadzētu zināt, ka divdabka teicienus latviešu valodā liek komatos.

Man arī bija kauns to skatīties. Mēs gribam uzvesties kā eiropieši, bet izskatāmies kā iezemieši, kas nekad mūžā nav redzējuši dzīvu japāni. Es nespēju iedomāties vienu kaut vai mazās Lihtenšteinas iedzīvotāju, kas būtu gatavs tik tālu pazemot savu valsti, sevi un savus bērnus, lai nostātos ierindā pie kādas nebūt tūristu lidmašīnas un mātu ar karodziņiem. Tas sarkanais paklājs un sadzītie bērni tiešām uzdzina atmiņas par padomju laikiem, un tas ir briesmīgi, ja atkal tas viss atkārtosies. Es ļoti gribētu zināt, kas izdomāja tā pazemot mūsu valsti. Pēdējā laikā pazemojumu ir daudz - arī tas, ka mūsu valsts prezidents ceļas kājās krievu koncertā pie mafijas dziedoņa dziedātā padomju marša. Aiz cieņas pret mūsu valsti šādiem dziedoņiem būtu jāceļas kājās prezidenta klātbūtnē, nevis prezidentam kā tādam puišelim jālēkā pie krievu padomju dziesmām. Viņš vairs nav ierindas iedzīvotājs, kuram kaut kas var tīri privāti patikt vai nepatikt, uz viņu skatās un vērtē mūs visus. Man ir kauns. Un ne par to vien.

Tā jau ir. Ar ko šāda ampelēšanās atšķiras no iezemiešu dancošanas niedru bruncīšos un šķēpu vicināšanas? Var tikai brīnīties par šādas izrādes dalībnieku pašcieņas zemo līmeni. Nu, laikam taču - vēl joprojām padomju produkts.

Atvainojiet, Boing 747

Kas te muld, ko nezin. Padomju laikos varēja aiziet uz valūtas veikalu un atstājot savus datus iemaksāt valūtu, vai uzreiz pirkt. Ja valūta bija legāla, resp. uzrādīts avots, tad viss kārtībā. Es dabīju no slavenā kapteiņa Bršķa 5 angļu mārciņas, un vēlāk veiksmīgi nodzēru, kad nebija nauda, bet tur biju iemaksājis. Bet Japāņu sagaidīšana patiešām nožēlojama ilustrācija mūsu pāķiskajam provinciālismam, kā te kāds to nosaucis. Komiski, ka dziedāšanu nemaz nevarēja dzirdēt , jo Boing 474 tāds paskaļš.

izprast, kas ir adekvāti un kas nav. . darām to ar adekvātiem līdzekļiem . ADEKVĀTS = VIENĀDS (AR KO CITU) = PILNĪGI ATBILSTOŠS

fotogrāfijas dažādos Latvijas portālos pirmā čarterreisa no Japānas sagaidīšanai . skan visai specifiski vai jauno latviņu valoda?

vīriem, kuri stāvēja uz tribīnes / LATVISKI: stāvēja tribīnē

Latvija ir viena jauka vieta, kur ir vērts aizbraukt! / Kārklvācietes valoda.