Kāda drauga meitiņa tikko laikam ir uzvarējusi cīņā par dzīvību, ja šādi vārdi ir piemēroti, runājot par nesen dzimušu zīdaini. Diagnoze - meningīts. Tiesa, to nenoteica uzreiz, pirms tam bērna augsto temperatūru noturēja vienkārši par pārkaršanas sekām un vecākus divas reizes sūtīja no slimnīcas mājās ar atbildi, ka nav iemesla uztraukumam.
Kāds kolēģis stāstīja, ka radiniece knapi izglābusies no kājas amputācijas. Ārsts izrakstījis nepiemērotu insulīnu, tas sabeidzis vēnas, kājā it kā sākusies gangrēna un tā it kā nebija vairs glābjama, kamēr ceļā netrāpījās cits ārsts, kas nolēma, ka arī pensionāram noder abas kājas un izrādījās, ka iespējams operēt.
Kāds kolēģis 34 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Viņam diemžēl neizdevās brīnums – pārdzīvot smagu slimību, ko strauji saasināja ielaists iekaisums, kuru neviens nespēja laikus diagnosticēt.
Medicīniskā terminoloģija varbūt klibo, atvainojos, neesmu speciāliste. Varbūt esmu trāpījusies sliktu ziņu gūzmā un šādu gadījumu skaits pēdējā laikā nav audzis. Tomēr nevilšus rodas jautājums – vai viss ir Dieva rokās, ja runa ir par krīzes skartu veselības aprūpi?
Šie piemēri ļoti skaudrā veidā rosināja pārdomas par valsts mērķiem. Jautājums gluži kā martā notikušajā ekspremjeru diskusijā LNT tiešraidē. Tajā, kur Šķēle sensacionāli pavēstīja, ka Latvijas valstij jābūt pašpietiekamai (tādai kā naturālai saimniecībai, kur katrs iztiek ar savu izaudzēto kartupeli, bet daži ar piekrastes vēju?). Labs raidījums. Uzmundrina vēlētājus, kas meklē, bet neatrod atbildi uz jautājumu par valsts mērķiem – sak, atslābsti, atbildes nav arī cilvēkiem, kuriem mēs tieši par to maksājam.
Manuprāt, labas valsts mērķis ir indivīdu spēju pilnveidošanās un īstenošanās. Valsts ir kolektīvais iepirkums pakalpojumiem, kas individuāli nav pieejami vai to nevaram atļauties – piemēram, veselības aprūpe, izglītība, kultūra, drošība, vides piesārņojuma ierobežošana, infrastruktūra. Katrs lats, kas izdots indivīdu spēju stiprināšanai, ir labi ieguldīts, jo tas var nest atdevi. Katrs lats bez šāda mērķa ir slikti iztērēts.
Cena par to, ka trūkst skaidrības par valsts mērķi, līdz šim bija nodokļu naudas izšķiešana, kurā gana rāmi noraudzījāmies. Šobrīd, kad esam milzīgās finansu grūtībās, cena ir cita – spēja veidot savu dzīvi, zināšanas, veselība, dzīvība.
Tādēļ mēs nedrīkstam aizņemties, lai izšķiestu. Tādēļ tikai valsts mērķis (un nevis procenti pret iepriekšējo budžetu, koalīcijas spēku samērs, ministru kaulēšanās spējas utml.) var būt kritērijs tādai izdevumu griešanai un budžeta pārstrukturēšanai, kāda šobrīd ir nepieciešama, lai valsts turpinātos. Matus var apgriezt par 20, 30, vai 40%, galvas nevar. Valsts mirst reizē ar katru zaudēto spēju, katru zaudēto dzīvi. Šā gada sākumā iedzīvotāju reģistrā mums bija atlikušas 2 267 886 dzīvības. Cik ir tagad? Cikreiz valsts ir mirusi šorīt?