Un notikušais jau arī nav nekāda uzvara valsts mēroga ķīmijas olimpiādē, ar ko lepoties, vienkārši kādu dienu kāds zēns uz skolu paņēma līdzi cirvi un izgāja ar to pastaigā pa klasi. Viņam bija piegriezušies tie visi stulbie šmurguļi, kas par viņu ik dienu ņirgājās. Cirvis uzreiz visiem «aizbāza» mutes — neviens pat neiepīkstējās, ne kliedza vai bēga, visi šausmās bija sastinguši. Sazin’ kā viss būtu beidzies, ja viņa ceļu neaizšķērsotu skolotāja, kas, iespējams, vienīgā viņam nebija nodarījusi pāri un kura trīcošām rokām viņu atbruņoja. Un vārdu «atbruņoja», diemžēl, šoreiz jālieto tiešā nozīmē.
Latvijā pagaidām skolas solā vēl neviens nav nošauts vai nodurts, taču ciniski atzīšos, ka mani šāda ziņa nepārsteigtu, turklāt maigs priekšvēstnesis šādam scenārijam jau ir bijis — pirms pāris gadiem, kad Ventspilī viens zēns ar nazi savainoja četrus klasesbiedrus. Nepārsteigtu tāpēc, ka šobrīd valstī ir izveidojies pilns iemeslu komplekts, kas padara daudzus mūsu bērnus vājus, psiholoģiski pašneaizsargātus un apbižojamus. Komplektā ir vecāku uzmanības trūkums, viņiem ir jādzenas pakaļ augošajai ekonomikai — darbs, darbs, darbs, Īrijas faktors, nepilnās ģimenes, mazattīstīti sociālie dienesti, pārgurušie un nomāktie skolotāji, kuriem nav ne spēka, ne laika labot pat skolēnu mājasdarbus, kur nu vēl ņemties ar pašiem skolēniem. Arī tehnoloģiskā attīstība ir šajā komplektā. Internets, kas nereti šķeļ bērnus no vecākiem. Ko tu tur tajos draugos vari darīt, ko tu tur ņemies pa to kasti? — cik daudz vecāku to šobrīd savos bērnos nevar izprast! Un ja bērni tā aug, nesaprasti un savvaļā, tad valda arī savvaļas likums — izdzīvo stiprākais. Vājie tiek knābāti un kosti, taču tad pienāk viens brīdis, kad viņi grib atriebties. Un atnest uz skolu cirvi!
Jebkurš pieaugušais teiktu — arī, kad es augu, allaž skolā bija kāds apbižotais, un tas, ko tagad sauc par mobingu, ir vecs kā pati pasaule. Tā gan ir, taču es teiktu, ka šobrīd tas ir kļuvis daudz bīstamāks. Jo kāpēc lai vājie un apbižotie kādu dienu trilleru un datorspēļu pasauli, kurā ļaunos un šmurguļus nošauj, nepāceltu uz realitāti, kā tas nu jau regulāri notiek ASV?
Patlaban vairākās Rīgas skolās norisinās akcija Vardarbība.Bezdarbība, kas tieši runā par neiecietību un nežēlīgumu pusaudžu vidū. Par to runā sabiedrībā pazīstami cilvēki. Saņēmis statistiku, ka ar mobingu Latvijas skolās saskārušies gandrīz puse skolēnu, arī tiesībsargs Romāns Apsītis pievērsies šai problēmai. Plānots, runājot ar skolām, to pētīt un izvērtēt, vai nav nepieciešamas kādas izmaiņas likumos.
Man prieks par šīm iniciatīvām, taču es ceru, ka skolu vadības nenožāvāsies un augstprātīgi neizliksies, ka, lūk, mūsējā nekāda mobinga nav un viss ir kārtībā. Un ceru, ka par šiem jautājumiem Latvijas vecāki runā ar saviem bērniem. Lai tomēr negadās tā, kā kāds atnāk uz skolu ar cirvi un liek to arī lietā!