Tāpat kā ir patīkami redzēt, ka izglītības un veselības jomās pie darba ķērušies nozares profesionāļi, kuri nav tikai ideoloģiski pareizi ieprogrammēti tribūni, kas savu degsmi velta savu amatā ielicēju spalviņu spodrināšanai un haosa radīšanai nozarē. Protams, darba plāni un spēja sazināties ar līdzcilvēkiem vēl nav padarīts darbs, tomēr ļauj cerēt, ka varbūt vismaz daļa valdības darīs to, kā dēļ valdība vispār ir vajadzīga. Godmaņa valdības sakarā varētu arī atcerēties mūžīgos strīdus par to, vai ministram jābūt nozares profesionālim vai pietiek ar to, ka viņš ir partijas biedrs. Droši vien, ka vairāk vai mazāk sakārtotā valstī pilnīgi pietiek ar partijai uzticamu cilvēku, kas labi apguvis vispārējās ideoloģiskās nostādnes katrā darbības jomā, bet Latvijā tomēr ministram vajadzētu saprast ko vairāk nozarē, kurā viņš darbojas. Tomēr, lasot valdības plānus un ieceres un runājot ar ministriem – jaunienācējiem lielajā politikā, nepazūd bažas par to, vai valdībai ļaus strādāt. Iepriekšējās valdībās pamazām kļuva skaidrs, ka Saeima diezgan paklausīgi tek nopakaļus partiju bosu norādēm un ka valsti vada valdība, nevis likumdevējs. Tagad nu būtu pienācis laiks katram atgriezties savā krēslā, bet vai tā notiks? Un ko gribēs panākt Saeima, atguvusi savās rokās likumdevēja grožus? Pirmās pazīmes liecina, ka „patieso interešu paudēji” neguļ ziemas miegā, bet gatavojas cietoksni ieņemt – lai jau valdība ņemas ar ekonomikas karsēšanu un atdzesēšanu vismaz līdz brīdim, kad tas netraucē bosu biznesam, ar mēģinājumiem nenomērdēt badā pensionārus un ar naudas saskaitīšanu veselības parūpē. Galu galā tas jau tiešām ir valdības darbs. Likumdevējs tikmēr varētu mēģināt tikt galā ar Satversmes aizsardzības biroju, jo ķerties atkal uzreiz pie KNAB prāta darbs vis nebūtu, bet kontrole pār to, kas notiek šajās institūcijās, bosiem un viņu balstītājiem ir vajadzīga kā ēst. Un ne jau par normālu parlamentāru kontroli ir runa, bet par iespēju virzīt procesus sev vajadzīgajā virzienā. Iedomājieties, kāda paradīze zemes virsū iestātos tiem, ko dēvējam par oligarhiem, ja pie teikšanas tiktu, piemēram, Jaundžeikara kungs – kaut vai kā SAB un KNAB personīgais parlamentārais pārraugs! Protams, vieniem oligarhiem klātos grūtāk, otriem vieglāk, bet kā zināms – par visu var vienoties, ja vien ir prece, ko pirkt. Tādēļ prieku par valdības pagaidām kaut vai uz papīra un vārdos pausto apņēmību rīkoties nomāc bažas par to, ko iecerējuši Saeimas deputāti un viņu saimnieki.
Darītāji ir, vai būs arī atļāvēji?
Prieks, ka beidzot mums pēc 9. Saeimas vēlēšanām ir ekonomikas ministrs, kurš saprot, par ko runā šīs jomas eksperti. Un prieks, ka premjers tiešām klausās un domā līdzi par valdības darba plāniem runājošajiem, nevis ar platu smaidu cenšas visus nolikt pie vietas. Varētu jau sacīt, ka priecājos par smieklīgu sasniegumu, bet pēc Aigara Kalvīša un viņa tuvāko domubiedru attieksmes – visi pārējie ir muļķi un valsts nodevēji, kas nespēj s iedziļināties tajā, ko mums vajag – tā patiešām ir patīkama pārmaiņa.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.