Turpinot izstāžu ciklu Rīga, kuras nav. Kartes un plāni, Latvijas Arhitektūras muzejs līdz pat rudenim aicina bez maksas iepazīt savulaik tapušo Rīgas mikrorajonu plānojumu.
Izstāde Mikrorajoni. Spožums un posts šajā ciklā ir jau piektā ekspozīcija, kas ļauj ielūkoties Latvijas galvaspilsētas plānošanas dokumentos, kuri to radīšanas laikā nebija publiski pieejami. Iepriekšējās cikla izstādes iepazīstināja ar Rīgas jaunizbūves biroja (1923–1940) ambiciozo Lielrīgas projektu pusotram miljonam iedzīvotāju, Rīgas ūdens akvatoriju un zaļo teritoriju potenciālu, pasažieru satiksmes un kravas transporta ietekmi uz pilsētnieku ikdienu, kā arī ar galvaspilsētas mugurkaula – Brīvības ielas – plānojumu. Nu kārta pienākusi Rīgas apkaimju pārvērtībām.
Līdz 10. septembrim skatāmā izstāde Mikrorajoni. Spožums un posts analizē būvniecības procesus laikā no XX gs. 60. līdz 80. gadiem no mūsdienu skatpunkta, kad varam novērtēt ieguvumus un zaudējumus. Padomju režīms, iedvesmojoties no Eiropas pilsētplānošanas paraugiem, 50. gadu beigās sāka būtiski pārveidot pilsētas nomales apkaimes, kur līdz tam atradās Pierīgas muižiņas, dārzniecības, izkliedēta mazstāvu apbūve un rīdzinieku sakņu dārzi. To vietā tapa daudzstāvu ēkas, kas risināja rīdziniekiem nepieciešamo mājokļu jautājumu.
Kā pirms pāris gadiem intervijā portālam Riga.lv stāstīja izstādes kurators arhitekts Jānis Lejnieks, pēc Staļina nāves 50. gadu vidū PSRS vadības attieksme pret arhitektūru un būvniecību krasi mainījās, tika kritizēta "pārlieku greznā arhitektūra" un nolemts ieviest industriālas celtniecības metodes un tipveida projektēšanu. Ideja bijusi ikvienā mikrorajonā veidot cilvēka dzīvei ērtu vidi, kur blakus daudzdzīvokļu namiem būtu arī veikali, skolas, bērnudārzi, citas iestādes. Turklāt bija nepieciešams izvietot mikrorajonus starp maģistrālēm un visas ielas kvartālu iekšienē plānot tā, lai mikrorajonam nebūtu iespējams izbraukt cauri... Videi bija jābūt maksimāli drošai – ideālajā variantā bērni vienatnē varētu doties uz bērnudārzu vai skolu. "Teorijā tas viss, protams, izklausās ļoti labi un skaisti, taču reālajā dzīvē viss parasti neizrādās tik ideāli," J. Lejnieks komentēja. Pēc viņa stāstītā, 60. un 70. gados, kad būvēti daudzi Rīgas mikrorajoni, projektētāji patiešām demonstrējuši ļoti profesionālu un cilvēcisku dzīvojamo māju apbūves pieeju, taču padomju realitātē daudz kas no arhitektu piedāvājuma netika uzcelts, problēma ir arī namu būvniecības kvalitāte.
Izstāde Mikrorajoni. Spožums un posts, kā norāda Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone, nevar atbildēt uz samilzušo mūsdienu jautājumu – ko darīt ar 60.–80. gadu mikrorajonu apbūvi. Bet varbūt atrisinājums meklējams mikrorajonu izcelsmes analīzē, un mūsdienu Rīgas dalījums apkaimēs ir solis uz to?