Nav jēgas dialogam, ja katrai pusei ir skaidrs iznākums. Nav jēgas skaidrot tam, kurš nealkst skaidrojuma. Mani neuztrauc tik daudz šīs sabiedrības daļas un Krievijas politizētais viedoklis, cik mani uztrauc attieksme pret bijušajiem leģionāriem Latvijā no mums pašiem.
Arī mans tēvs ir bijis viens no viņiem. Līdzīgi, kā daudziem no viņiem, nacistu vara neprasīja, vai viņš vēlās iet šajā armijā. Tāpat kā man PSRS vara neprasīja, vai es vēlos dienēt padomju armijā, tāpat kā daudziem no manas paaudzes neprasīja, vai viņi vēlas braukt uz Afganistānu vai Černobiļu. Manu tēvu 1944.gada jūlijā vienkārši paņēma Rīgas ielās un aizsūtīja uz Vāciju. Apejot visus interesantos «sīkumus», varu teikt, ka viņam paveicās, jo viņš tika cauri gan nacistu armijai, gan vairākām gūstekņu un filtrācijas nometnēm un vēl «paguvās brīvprātīgi iesaukties» padomju armijā drīz pēc kara.
Par visu šo krāsaino savas dzīves pieredzi viņš nav saņēmis ne atvainošanos no Vācijas, kur nu vēl palīdzību, ne, protams, atzinību no PSRS vai atjaunotās Latvijas valsts. Izskatās, ka viņam tā arī būs jānomirst kā «starptautiskam noziedzniekam un nacisma propagandētājam». Es nepiekrītu, ka bijušie iesauktie vācu armijā savus kritušos piemin 16.martā. Es domāju, ka tā ir sena kļūda datuma izvēlē, kuru kādreiz izdarīja Daugavas vanagi. Man šķiet, ka no starptautiskās politikas viedokļa skatoties, būtu bijis daudz prātīgāk šo piemiņas brīdi pārcelt uz 8.maiju. Bet tas ir jālemj pašiem leģionāriem. Bet par ko man sāp sirds, ir tas, ka mēs joprojām neesam spējuši šiem cilvēkiem savas dzīves pēdējos gadus sniegt kaut nelielu sociālu un morālu gandarījumu par to, ka viņi bez vainas ir uzskatīti par noziedzniekiem vairāk nekā pusgadsimtu. Es esmu pārliecināts, ka viņiem pienāktos vismaz saņemt represēto statusu šajos krīzes apstākļos, lai kaut zāles un kāds cits būtisks sīkumiņš palīdzētu pārvarēt nedienas.
Tāpat es domāju, ka mēs esam piemirsuši par daudzām citām cilvēku grupām, kuras ir cietušas citu varu un ne Latvijas valsts politikas dēļ. Tomēr tieši Latvijas valstij ir jābūt tai, kam nevis sociāli jādiskriminē šie cilvēki, bet jādod viņiem vecumdienu komforts. Tas ir mūsu pienākums – samaksāt viņiem par sabojāto jaunību un iespējams, par sabojāto dzīvi. Latvija nebija vainīga pie tā, bet tas ir Latvijas pienākums uzņemties šo atbildību, nevis kautrīgi raudzīties starptautiskajā grīdā ikkatru 16.martu. Valsts uzdevums ir rūpēties par saviem pilsoņiem, tad arī nevajadzēs brīnīties, kāpēc tauta vairs nesaprot valdību, bet jaunai paaudzei ir svešs patriotisms. Ja valsts nerūpējas par saviem cilvēkiem, lai necer, ka cilvēkiem rūpēs šī valsts.
q