Domas Lugano pirms lekcijas par Latvijas ekonomiku

Nē, bažām par stabilitāti Latvijā nebija nekāda pamata, un šodien - dažus mēnešus vēlāk - nākotne rādās jau atkal pilnīgi citadāka. Kārtējā varas krīze, kurā pat tiem, kas nav nedz stipendiāti, nedz aizdomīgus līgumus slēguši, nāksies atbildēt vienkārši par to, ka viņi ir vai ir bijuši šīs sistēmas sastāvdaļa. Taisnoties pat tad, ja paši ir bijuši pārāk mazi gariņi, lai kāds tos pie lielā galda aicinātu, vai stipendijas piedāvātu. Šī dubļu lavīna nepasargās nevienu, bet pats sliktākais ir, ka pastāv liela varbūtība, ka tiks degradēta pati diskusija par korupciju augstākajās politiskajās aprindās. Cienījami kungi un dažādi eksperti turpinās sēdēt garos diskusiju raidījumos un atsvešināti spriedīs par to, kas tad ir politikas desas sastāvdaļas pēc definīcijas un kas tieši ir negaidītā sašutuma cēloņi sabiedrībā, jo fakti taču galu galā nav jauni, utt., utjpr. Lai nu kā, viena vai divas jaunas partijas nākošo trīs gadu laikā nu jau šķiet neizbēgama realitāte. Skaidrs, ka kaut kādam piedāvājumam ir jāseko nišā, kuru steidz atbrīvot Jaunais laiks, un ja vēl zināma pārgrupēšanās notiek ar esošo koalīciju saistītajās partijās, tad ir ļoti iespējams, ka, tuvojoties nākosajām vēlēšanām, politiskais spektrs būs mainījies līdz nepazīšanai. Nē, stabilitāte mums nedraud un, ja atklāti, es nedomāju, ka tas ir labi. Visas šīs perturbācijas atrauj politiķus no viņu tiešo pienākumu veikšanas, taču tur neko nav iespējams mainīt, un kam jānotiek, tas notiksies. Cerams, ka tas viss uz labu.