Izdevniecībā Neputns izdotās monogrāfijas Džemma Skulme sastādītāja un viena no teksta autorēm Laima Slava raksta: "Džemma Skulme. Džemma. Šie vārdi latviešu ausīm skan drīzāk kā simboli, pilsoniski jēdzieni, apzīmējumi personības stājai politisko laiku turbulencēs. Stalta un skaista, pārliecināta par savu mākslas, savas tautas kultūras cilvēka taisnību un spējīga to arī vārdos pārliecinoši izteikt, uzrunājot milzu auditoriju gan Mākslas dienās Doma laukumā, gan no kongresu un mītiņu tribīnēm atmodas laikā, – tāds varētu būt Džemmas Skulmes mūsu kultūrvēsturē jau iecementēts publiskais tēls. Kā vienlaikus viņa ir varējusi būt patiešām spoža gleznotāja ar bagātīgi sastrādātu, daudzveidīgu darbu pūru, kas veido nozīmīgu daļu no XX gadsimta otrās puses latviešu mākslas klasikas, – tas ir viņas īpašais fenomens, kur sava tiesa dzimtas tradīcijai, sava – raksturam un savu ir pieteicis arī talanta kategoriskais imperatīvs." Grāmata ir smaga. Visās vārda nozīmēs. Laikā, kad to lasīju un nēsāju no darba uz mājām, roku muskuļi noteikti kļuva spēcīgāki. Pati Džemma Skulme Mūkusalas mākslas salonā, kurā 30. septembrī notika monogrāfijas atvēršana, kārtējo reizi nodemonstrēja savu apskaužami vitālā, spriegā prāta muskuļus un ļāva novērtēt savu vārdu svaru. "Zināmā mērā tas ir piemineklis latviešu mākslai. Tas ir tāds kopdarbs! Es jau aiziešu nebūtībā, bet grāmata paliks. Esmu vājprātīgi daudz pateicības parādā. Nemaz nejūtos tik augstu stāvoša pirmās zortes māksliniece. Es pazeminos jūsu priekšā. Jūs esat ņēmuši un sakārtojuši manus skapjus un atvilktnes, saveduši mani kārtībā, un tagad es varu lustīgi dzīvot tālāk," tā, ar elegantu pašironiju sasmīdinot klātesošos, monogrāfijas atvēršanas uzrunu noslēdza Džemma Skulme.
Starp citu, neredzēju, ka viņai kāds būtu dāvinājis baltas puķes. Laikam jau Džemma Skulme vairāk saistās ar "stiprākām" krāsām un temperamentu. "Tā ir izteikta žesta glezniecība. Žests un reizē rezultāts izdodas vienīgi tad, ja tevi vada ne tikai gribētais, bet līdzdarbojas viss ķermenis. Tu ar belzienu dod pa audeklu tā, lai viss šķīst un plūst. Šai rīcībā tu līdzinies trakojošam zirgam, un tad kāda roka tevi īstajā brīdī savalda un apstādina." Grāmatu ir iespējams izlasīt arī pašas Džemmas Skulmes balsī, lasot tikai uztverei parocīgi izceltos citātus.
Domu pieraksti uz "nevērīga" papīra
Laima Slava uzsver, ka vēlējusies, lai vizuālo seju un ritmu monogrāfijai veidotu "pavisam laikmetīga māksliniece", proti, Inga Ģibiete, kura jau saņēmusi komplimentus par iepriekšējo Neputnā tapušo monogrāfiju Miervaldis Polis. "Bija interesanti, ko viņa ieraudzīs, kas viņai liksies parādīšanas vērts. Kas viņai šķitīs Džemmas Skulmes darbu lielākā intriga," saka Laima Slava. Gaidot Džemmas Skulmes jubileju, fonds Mākslai vajag telpu visas vasaras garumā organizēja septiņu jaunu mākslinieku izstādes, kurās aicināja viņus interpretēt kādu Skulmes darbu. Par dažu labu vērtējums bija skarbs: "(..) ir drusku dīvaini, ka caur mani, caur manu personību to laiku traktē tik pavirši, garāmejot" (Studija, nr. 103). Ingu Ģibieti gan Džemma Skulme slavē un saka milzu paldies "par jauno un oriģinālo pieeju". Monogrāfijas atvēršanā māksliniece neslēpa, ka sākumā pat pārsteigusi jaunās mākslinieces pratināšana par dažām lietām: "Bet tad es sapratu, ko viņa īsti meklē." Ko tad viņa īsti meklējusi, pārvaicāju pašai Ingai Ģibietei?
"Strādājot nonācu pie secinājuma, ka ir nepieciešams īpaši izcelt mākslinieces domu gaitu, kā cauri gadiem attīstās un mainās "mūžīgie stāvokļi" un kā viņa nonāk līdz savu pēdējo gadu, manuprāt, visdrosmīgāko darbu risinājumiem. Tāpēc skices – man labpatiktos tās saukt par Džemmas domu pierakstiem – mēs likām atsevišķā blokā grāmatas sākumā uz raupja un "nevērīga" papīra, tā mēģinot norādīt uz mākslinieces vienkāršību un to, ka viss lielais darbs sākas ar mazu, saņurcītu lapiņu. Albuma daļā ir daudz gleznu fragmentu, kuri paver grāmatas lasītājam iespēju pievērst uzmanību tam, kā gleznas ir tapušas, kā arī tam, ka darbos ir ārkārtīgi daudz ekspresijas un eksperimentu," atklāj Inga Ģibiete. Māksliniece ar smaidu pamato arī Džemmas Skulmes pieminēto "pratināšanu". Viņas pārliecība ir, ka ir jāizmanto sava darba priekšrocības un lielajiem māksliniekiem jāpajautā tie jautājumi, kuri nodarbina pašu. "Tā galvenā pratināšana varbūt bija par to, kas ir mākslinieka vislielākā kļūda. Par to Džemma kādu laiku domāja un sniedza pamatīgu atbildi, kuru noapaļoja ar vārdu "samierināšanās". Protams, mani interesēja arī, vai mazie uzmetumi viņai ir kā nošu partitūras, kuras viņa vēlāk nospēlē, jo arī tāda māksliniekam var būt pieeja, bet, nē, Džemma domā krāsās, un skices viņai ir tikai tēmas pieraksts."
Vaicāta, vai nemulsināja atbildība vienpersoniski interpretēt Džemmas Skulmes radošo mūžu, Inga Ģibiete atbild, ka viņas redzējuma ir tik maz, cik vien iespējams: "Gleznas pašas pasaka priekšā, kur tām jābūt. Kur tās cita citu papildina un izceļ. Tur, protams, ir izveidojies tāds kā stāsts cauri albuma reprodukcijām par sievieti. Dažviet no šīs sievietes paliek pāri tikai kleita, tā jau notiek."
Terpentīns un franču smaržas
Grāmata ietver plašu albuma daļu ar atskatu uz Džemmas Skulmes gleznieciskajiem meklējumiem un atradumiem līdz pat burtiski vakar tapušiem darbiem. Ar dokumentālo materiālu bagātīgi ilustrētajā teksta daļā atradīsiet mēģinājumu rast kopsakarības dzīves un glezniecības virzībā gadu gaitā (Laima Slava) un noskaidrot Džemmas Skulmes sabiedriskās un politiskās darbības racionālās un emocionālās konsekvences (Pauls Raudseps); Jurģa Skulmes atmiņās atdzīvosies Džemmas agrīnās jaunības gadi Mālpils Cirīšos Otrā pasaules kara ēnā – daudzus, iespējams, pārsteigs, ka mākslinieku ģimenē dzimusī Džemma, kura bērnībā vesta uz kino, cirku, par teātri nerunājot, sevi nemaz neuzskata par pilsētas bērnu; savukārt Jānis Borgs ievedīs 50.–60. gadu Mežaparka vidē, kur joprojām ir Džemmas un viņas ģimenes mājvieta. Izdevumu papildina bibliogrāfija, reproducēto darbu saraksts, personu rādītājs un raksta Es domāju krāsās tulkojums angļu valodā, ko veicis Valdis Bērziņš.
"Pēdējā laikā visi izvaicā Džemmu Skulmi, tagad jautājumus varētu uzdot viņa pati," māksliniece labprāt atsaucās Laimas Slavas iecerētajai spēlei un pārsteidza klātesošos ar tiešām atspirdzinošiem jautājumiem.
Pirmais "dabūja ciest" fotogrāfs Gunārs Janaitis, kurš Džemmai Skulmei uzdāvināja vairāk nekā simt neredzētu uzņēmumu no 70.–80. gadiem. Uzklausījusi komplimentus, ka nekad nav bijusi modeļa tipa cilvēks, kam viena puse izskatās labāk par otru, un, kā jau liela personība, nekad nav iejaukusies fotogrāfa darbā, Džemma Skulme pavaicāja: "Vai tev patiesībā kādas nebūt manas gleznas ir patikušas?"
Mākslas zinātnieks Jānis Borgs atcerējās, ka, mazs puika būdams, devies pozēt pie Džemmas Skulmes. Māksliniece viņu kā blondu puisīti 50. gadu vidū bija izvēlējusies par prototipu, ilustrējot grāmatu Olivers Tvists. "Tā bija pilnīgi cita pasaule. To var salīdzināt ar pāreju no Austrumberlīnes uz Rietumberlīni. Apkārt bija nosacīta pelēka bilde, bet es katru dienu varēju pārdzīvot šo robežu – iedomātos Rietumus. Es Džemmu Skulmi neuztvēru kā atsevišķu cilvēku, bet kā kaut ko kopīgu ar Ojāru Ābolu. Viņi vienmēr bija kopā, tas bija neparasti. Saku – Džemma, domāju – arī Ojārs," atceras mākslas zinātnieks, kuram šīs pozēšanas reizes noglabājušās smaržu atmiņā ar kodolīgu tēlu: "Man kaulu smadzenēs dziļi iesēdusies terpentīna un eļļas smarža kopā ar kaut kādām franču smaržām."
Džemmas Skulmes jautājums Jānim Borgam: "Tu raksti arvien labāk un pamatīgāk. Vai pār tevi nākusi jauna svētība?" Bet māksliniekam Normundam Brasliņam, kurš izcilājis tālākos plauktus, kam gadiem neviens nebija ķēries klāt, lai reproducētu, izmērītu un aprakstītu Džemmas Skulmes gleznas, izdzirdēja šādu mākslinieces atzīšanos un jautājumu: "Man visu laiku bija drusku bail no tevis, jo tu esi tāds perfekcionists. Vai tev mana nevērība, spontanitāte nevarēja šķist pat pretīga?" Džemmu Skulmi negaidīti iedvesmoja klarnetista Egila Šēfera Stīva Reiha un Maijas Einfeldes darbu interpretācija: "Kā tu varēji notrāpīt? Kā man gribētos gleznot tā, kā tu nospēlēji! Esi ierakstīts manā piezīmju grāmatiņā kā kaut kas, kas manī ir modinājis kaut ko jaunu."
Karlīne