Šoreiz par vienu no viņām – Vītolu ģimeni, kas abās uzstāšanās reizēs dziedošo ģimeņu raidījumā skatītājus (vismaz vairumu noteikti) prata uzrunāt tā, ka domās pie šī notikuma gribas atgriezties vēl un vēl. No vienas puses iespaidīgas izrādes redzētas ne mazums, tomēr šo vēl kaut kas atšķir. Galvenokārt tas, ka rezultāts tika sasniegts it kā viegli un vienkārši: bez specefektiem un žilbinošiem tērpiem, bez izlecošiem dejotāju trikiem un nedabiskām grimasēm, bez reklāmas un bez visādiem PR gājieniem... Vītoli savu darbu un tā vēstījumu vienkārši nolika skatītāju priekšā: „Ja vēlaties, ņemiet, jo pietiks visiem!”
Un cilvēki ņēma. Pēc abām pārraidēm cilvēki šīs uzstāšanās pārrunā un atceras. Kāpēc? Šķiet, ka atbildi vislabāk pateica tēvs – Jānis Vītols: „Tas ir katrā no Jums pašiem. Mēs tikai palīdzam to sajust.”
Tā tiek iekārtota mūsdienu modernā pasaule, ka cilvēki kļūst par sāncenšiem. Pat savas tautas vidū vairs neredzam brāļus un māsas, jo zinām tikai konkurentus un sāncenšus. Bet sāncensis vienmēr ir bīstams... tāpēc apkarojams ... tāpēc aprunājams ... tāpēc apskaužams, pat ja, sejā skatoties, tam pieklājīgi smaidam. Mīlestība šādā vidē ir kā iesprostota aiz deviņām atslēgām.
Vītoli ir atraduši ceļu, kā tās var atslēgt. Šis ceļš ir latviskums. Dziļš, neuzspēlēts, pašpietiekams un rūpīgi izkopts. Tā ir valoda, ko latvietis saprot arī ar sirdi. Valoda, kurā saprast un just mācījuši senči pirms ilgiem jo ilgiem laikiem.
Ir latvietim visa plašā pasaule vaļā. Visaugstākos kalnus un greznākos brīnumus var redzēt, ja vien ir lidmašīnas biļete kabatā. Tomēr to valodu, kurā mūs uzrunāja Vītolu ģimene, var saklausīt un sajust tikai šeit. Mūsu mājās. Tā ir mūsu valoda visplašākā nozīmē. Tas, ko redzējām un vēl redzēsim uz skatuves, tie esam mēs savā dziļākajā būtībā. Un tas arī ir tas vienkāršais, kas mūs apbur...