Edīte Pauls-Vīgnere. Neattēlošu policistu viņa tērpā

Piemēram, ciklā Sieviete un mēness jauktā tehnika atšifrējumā nozīmē: vilna, zīds, sintētika, aerosols Marabu, XIX gs.erotiskā fotogrāfija, digitālā druka. Mākslinieci visas šīs faktūras un materiāli sajūsmina: "Tu atceries, piemēram, kā smaržo lins... un tā taču saka — mīksts kā vilna, maigs kā zīds... Dievinu!" viņa labsajūtā sašūpojas. Izstādē aplūkojami arī mazos formātos darināti darbi, kas atspoguļo māksliniecei raksturīgās košās krāsu un materiālu saspēles. Dažādo virsmu un materiālu kopdzīve gluži kā ēnu teātrī turpinās arī mākslinieces krēslainajā dzīvoklī. E.Pauls-Vīgnere runā par to, cik svarīga ir īstā gaisma arī izstādē. Dienas gaisma no abām pusēm — tā nav viņas pasaule. "Es dievinu gaismēnas," paskaidro E.Pauls-Vīgnere. Māksliniece priecājas, ka Ivonnas Veihertes galerija ir līdzīga dzīvoklim, kas vairāk piestāv viņas darbiem. Noskaņai viņa vēl palūgusi ielikt dažas mēbeles. Šķiet, pašas mākslinieces dzīvoklī viņas darbiem ir ideālais apgaismojums un atmosfēra — plauktos maisi ar krāsainiem dzijas kamoliem, sarunājoties ar roku var glaudīt raupjus dažādu formu spilventiņus, pie sienām piesātinātos purpurtoņos E.Pauls-Vīgneres teatrālie gobelēni, vesela krāsu un mirdzumu izrāde sanāk no improvizētas Ziemassvētku eglītes uz galda izkārtotiem čiekuriem, spīdīgām eglīšu bumbām. "Iespējams, manī ir scenogrāfiska dzirksts," pieļauj māksliniece. "Šo sauc Modele un elks," E.Pauls-Vīgnere pamāj uz vienu no gobelēniem. To iedvesmojis TV redzētais sižets, kur modes mākslinieks Karls Lāgerfelds bija sarīkojis skati uz Ķīnas mūra. "Atradu kādu fotogrāfiju, kur viņš ir nokrities par 30 kilogramiem, to arī izmantoju," smejas māksliniece. Šis laiks nepavisam nav tekstilmākslas un lielformāta gobelēnu ziedu laiks. Ļoti mainījusies estētiskā gaume, izpratne par interjeru, dizainu. E.Pauls-Vīgnere negaužas, tikai ieminas, cik lieliski izskatītos, piemēram, tēlnieces Solveigas Vasiļjevas masīvie darbi (arī viņas izstāde skatāma I.Veihertes galerijā) kādas laikmetīgās būves telpās. "Kas tad cits, ja ne mākslinieku darbi ienes dvēseli arhitektūrā?" retoriski vaicā māksliniece. E.Paula-Vīgners neslēpj, ka savu profesiju varētu reklamēt bezgalīgi. Pat gleznās vienmēr fonā būs kāds tekstilmākslas izstrādājums: "Ja es redzu klasisku, nevienādu tekstilu, tas mani fascinē, tas ir brīnumaini. Noņem no sienas — siena vairs nerunā, paliek skumji. Darbs lielā pamatīgā rāmī — tā jau man liekas kā mēbele." Edīte Pauls-Vīgnere stāsta, ka esot nakts cilvēks. Bieži viņas istabā ieklejo mēness strēle, gluži kā prožektora kūlis. Mēness — tas viņai nenozīmē tikai romantiku. "Man pirms diviem gadiem noslepkavoja dēlu. Vēl aizvakar es biju uz pēdējo tiesas sēdi. Divus gadus mani mocīja..." — mēness esot ļoti iespaidojis Paula psihi. "Ir jau tikai divi glābiņi — vai nu sāc lietot alkoholu, kā dara daudzi, kas nespēj izturēt dzīves traumas, vai otrs variants — iekrist darbā. Es izvēlējos otro variantu. Tur es gūstu gandarījumu un tam sevi atdodu pilnībā." E.Pauls-Vīgnere ir tikko Kultūras Dienā izlasījusi mācītāja Jura Rubeņa pārdomas par kristīgo meditāciju. Viņa atceras, ka par to pašu esot runājis arī viņas dēls, bet tad viņu saukuši par traku... Īpaša vieta E.Pauls-Vīgneres daiļradē vienmēr bijusi sievietei. Jā, tā esot gan. Ja Dievs viņai vēl ļaušot uzturēties šajā Visumā, māksliniece iecerējusi turpināt dažādās faktūrās radīt sievietes — aktrises, cirka mākslinieces, modeles. "Es taču neattēlošu policistu viņa tērpā. Drīzāk kādu kāzu motīvu, līgavu," pasmaida E.Pauls-Vīgnere. Viņa ir pārliecināta, ka sāpes paust mākslā ir liela māksla, tikai retam pa spēkam. Kā Munkam, piemēram. Viņas daļa esot harmonijas meklējumi.