Ar Einšteinu gan nejaucu - smejas māksliniece Anna Heinrihsone, tomēr līdz šim kinorežisora Sergeja Eizenšteina vārds viņai izteicis tikpat daudz/maz kā jebkuram vidējam skatītājam.
"Zināmais kadrs no filmas, viņa laiks un slavenais tēvs," māksliniece atšifrē ierindas skatītāja "Eizenšteina iztikas minumu", atsaucoties uz Sergeja Eizenšteina slavenākās filmas - montāžas šedevra Bruņukuģa Potjomkina kadru (kāpnēm un ripojošiem bērnu ratiņiem) un režisora tēvu - jūgendstila arhitektu Mihailu Eizenšteinu, kurš "vainīgs" pie tā, ka šodien pa Alberta ielu spieto ārzemju tūristi kā mēms pārmetums Rīgai un neesošajam Eizenšteinu muzejam, kaut vai memoriālajai istabai.
Rīgas puika Eizenšteins
No 28.jūnija līdz gada beigām Rīgas Kinomuzejā skatāma izstāde Rīgas puika Sergejs Eizenšteins. Koncepcijas autores - Dita Rietuma, Elīna Reitere un Agnese Zeltiņa. Vizuālais tēls - Anna Heinrihsone.
"Viņš - Sergejs Eizenšteins - ir satriecošas krustceles, kur ģeniālā prāta laukā saticies režisora, mākslas teorētiķa, lingvista un izcila mākslinieka grafiķa talants. Iespējams, Sergeja Eizenšteina spilgtais talants, kas viņu kanonizējis divdesmitā gadsimta kultūrvēsturē, savu spīvumu un asumu ieguvis vēl vienās krustcelēs - Rīgā.
Tieši te, Rīgā - toreiz Krievijas provincē un tajā pašā laikā punktā, kurā svētīgi satikās latviešu briestošā nacionālā pašapziņa un vācu, krievu un skandināvu kultūra, - 1898.gadā piedzima mazais Serjoža. Apdāvināts bērns, kuram liktenis bija lēmis nodzīvot Rīgā septiņpadsmit gadus, uzsūkt tās kultūras bagātību, lai pēcāk dotos pasaulē.
Tur - Krievijā, Holivudā, Meksikā - Sergejs Eizenšteins piedzīvoja slavas triumfu un atzinību par montāžas šedevru Bruņukuģis Potjomkins un pēcāk, piespiests atgriezties staļiniskajā Krievijā, balansēja uz dzīvības un nāves robežas," autores raksta izstādi papildinošajā bukletā.
A.Heinrihsone, pieslēdzoties Eizenšteina sarežģītajai dzīvei un ideju laukam, skaidri sapratusi, ka viņš nav mākslinieks, par kura mākslu viegli jūsmot vai izjust kā savu domu biedru.
"Viņa filmas skatīties nebija tik vienkārši. Jā, no vienas puses, Eizenšteins ir klasiska vērtība, no otras puses, kad esi palicis aci pret aci ar tām, skatīties ir grūti, garlaicīgi," māksliniece neslēpj. "Es skatījos un meklēju, kur tā ģenialitāte slēpjas. Pēc tam bija fiziski smaga sajūta."
Uzplaiksnījumi
Grūtākais mākslinieces darbā bijis autentisku priekšmetu trūkums, kuri paši iedarbotos kā stāsts. "Eizenšteina idejas - tas tik ir biezi un piesātināti. Bet vizualizēt idejas un teorijas ir šausmīgi grūti,"uzskata A.Heinrihsone, kurai sākotnēji bijis kārdinājums ļauties izteikti subjektīvām asociācijām un veidot teorijas - instalācijas, bet pārējā radošā grupa "atsēdinājusi".
Izstādei nosacīti ir divas daļas: Bērnība un Briedums. Autoru ideja bijusi - mēģināt izsekot, kā iespaidi un tēli, kas Eizenšteinu ietekmēja kā puiku (sfinksas, kariatīdes), "vēlāk izlīduši ārā pēc laika" režisora brieduma gadu darbos. "Baltie ceriņi tuvplānā līgojas pār manu šūpuli - pirmie bērna iespaidi!" memuāros raksta Eizenšteins.
Heinrihsone stāsta, ka savā vizuālajā risinājumā ļoti pieķērusies tieši šīm atmiņām. Izstādei ir gredzenveida kompozīcija - tā sākas un beidzas ar balto krāsu. Pa vidu māksliniece veidojusi fantāziju par Eizenšteinam mīļo krāsu - tirkīzzils, zelts, oranžs - tēmu.
"Bez maiguma, agresīvāk, intensīvāk," uzsver Heinrihsone, viņa ir pārliecināta, ka konstruktīvisma asie ritmi Eizenšteina pretrunīgajai dzīvei ir piemērotāki. "Cikls ir noslēdzies. Vara, kurai viņš ir kalpojis, viņu samaļ," saka Heinrihsone. Dramatiskas noskaņas, viņasprāt, ir jūtamas Eizenšteina zīmējumos, kuriem atvēlēta vesela siena. Telpā, kur būs iespējams redzēt Eizenšteina filmas, fonu māksliniece veidojusi no skaidriem krāsu laukumiem, izmantojot saspēli - sarkans/melns ekrāns.
Māksliniecei izstādes tēlā bijis svarīgi arī notvert pretrunu, kāda pastāv starp jūgendstila namu skaisto fasādi un dzīvokļu drūmumu. "Tie ir sarežģīti, nav praktiski pielietojami," novērojusi māksliniece.
Tāpat māksliniece neslēpj, ka ietekmējusies no Bergmana bērnības atmiņu filmas Fanija un Aleksandra. No tā ekspozīcijā - slīpās sienas, sīki atmiņu uzplaiksnījumi, lūrēšana kā pa atslēgas caurumu vai laterna magica aci.
"Eizenšteins ir tik intensīvs un drudžains, viņš neatstāj vietu pārdomām par sevi," vaicāta, vai darbs pie izstādes licis meklēt arī līdzīgas sakarības (bērnības impulsu "izlīšanu" brieduma gados) pašas mākslā, pasmaida Anna Heinrihsone. Viņai bijis nepārtraukts darba periods no pagājušā gada augusta.
Pēc izstādes viņa beidzot iecerējusi "pacelt cepuri" un doties uz laukiem.
"Domāt ir obligāti. Bet tērpu skices nākamās sezonas trim izrādēm varu domāt arī laukos," saka Heinrihsone.