No pēdējā laika intervijām, kuras es esmu lasījis, uz mani vislielāko iespaidu ir atstājuši amerikāņu lingvista un slavenā Noama Čomska kolēģa Morisa Halija intervija Ievai Lešinskai Rīgas Laikā. Moriss Pinkovičs (tā Haliju sauca pirms emigrācijas uz ASV 1940.gadā) 1923.gadā dzimis Liepājā, bērnību pavadījis Rīgā, mācījies gan vācu, gan ebreju skolās un tad īsi pirms Latvijas okupācijas kopā ar ģimeni Latviju pametis.
Mani uzrunāja Halija-Pinkoviča personīgais stāsts par Holakaustu. Viņš to nav piedzīvojis, jo ģimene pameta Latviju, vēlāk arī Eiropu, brīdi pirms Vācijas uzbrukuma PSRS. Tomēr, Halija stāsts ir tik personīgs, ka, manuprāt, tas nevar atstāt vienaldzīgu. Tieši Halija atzīšanās, par nespēju ilgu laiku saprast kāpēc radinieki Latvijā pēc kara beigām nedod par sevi ne ziņu un nespēju pieņemt viņu visu nāvi, radīja manī līdzpārdzīvojumu. Tas ir cilvēka līdzpārdzīvojums, kurš nekad nav piedzīvojis Holokaustu, bet tas ir līdzpārdzīvojums, kas liek raudzīties uz savu, paša nekad nepiedzīvoto pagātni ar citām acīm. Patiesībā jebkurai vēsturei tās lasītājā, klausītājā, skatītājā būtu jārada līdzpārdzīvojums.