Ne latvieši krievu, ne krievi latviešu vēsturisko atmiņu nespēs izmainīt, jo laiks, kurā šīs atmiņas veidojās, bija ļoti ilgs periods. Neskatoties uz spēcīgo padomju propagandu, kura krievu apziņā uzvaru Otrajā pasaules karā ir izveidojusi par kultūras simbolu, latvieši spēja saglabāt savu atmiņu par pēdējo karu kā par karu, kas latviešu tautai drīzāk ir nozīmējis neapjaušamu zaudējumu.
Jā, latviešiem Otrā pasaules kara beigas bija otrās okupācijas sākums, kas nesa līdz sev režīma represijas un sabiedrības deformāciju. Tomēr šodien latvieši vēl ar vien nespēj izvērtēt savu pagātni. Dažbrīd šķiet, ka runājot par piecdesmit okupācijas gadiem, mēs runājam par notikumiem, kuri ir notikuši ar kādu citu, ne mums. Kopš neatkarības atgūšanas jau pagājuši 17 gadu, bet vēl ar vien mēs nespējam izvērtēt savu pagātni.
Ko nozīmē pagātnes izvērtēšana? Izvērtēt pagātni nozīmē apjaust, kas ir noticis ar tautu un sabiedrību šajos 50 okupācijas gados. Tas arī nozīmē ar zināmu kritisku skatu raudzīties uz indivīda atbildību par darbiem laikā, kad Latvijā valdīja komunistu režīms. Pagātnes izvērtēšana noteikti nav nosodīšana. Latvijā lielākā sabiedrības daļa un politiķi jau sen ir nosodījuši komunismu. Pagātnes izvērtēšana nav arī linča tiesa čekas maisu gaumē. Tomēr vai dīvaini nav tas, ka uz Valsts prezidenta amatu kandidē cilvēks, kurš ir bijis komjaunatnes sekretārs un sācis veidot savu politisko karjeru, izmantojot okupācijas režīmu?
Nē, tas nav dīvaini, jo patiešām neesam pat mēģinājuši novērtēt to, ko mums šie 50 gadi ir nozīmējuši. Kam ir jānotiek? Visiem cilvēkiem, kas tajā laikā ir dzīvojuši, jānomirst un mirušajiem jāļauj atdzist? Varbūt, ka tā ir izeja, gaidīt kamēr visi aculiecinieki būs prom, jo kāds vācu vēsturnieks ir sacījis: "Nesenās vēstures pētnieka dabiskais ienaidnieks ir aculiecinieks." Jā, bet tad, kad visi aculiecinieki būs prom, vai palikušie spēs šo laiku novērtēt?