Gints Bērziņš ir pazīstams kā iespējams prasmīgākais latviešu kinooperators. Mazāk zināma ir viņa aizraušanās ar fotogrāfiju. Kā vēsta viņa Fotogrāfijas muzejā līdz 27.jūnijam notiekošās izstādes nosaukums, tie ir kadri, ko viņa filmu skatītāji neredzēs viņa filmās – Vietas, kurās es nefilmēšu.
Ne jau tādēļ, ka naudas trūkuma dēļ filmas Latvijā top arvien retāk («Dievs dod, ja reizi gadā ir mākslas filma [ko sanāk filmēt] – tas ir pilnīgi ekskluzīvi,» kā norāda Bērziņš). Bet gan tāpēc, ka šie kadri šādu vai tādu iemeslu dēļ palikuši ārpus kadra. «Pa lielam šīs fotogrāfijas nevar nosaukt par blakusproduktu. Tās ir paralēls produkts,» stāsta G.Bērziņš. Daļa ainavu ir vietas, kuras meklētas priekš filmēšanām, sadarbojoties ar režisoriem Māri Martinsonu, Jevgēņiju Paškēviču, Viesturu Kairišu (pārsvarā G.Bērziņš, kā daudzi talantīgi mākslinieki, kalpo reklāmai). Citas ir vietas, kur viņš bijis uz savu roku un kāda iemesla dēļ likušās labas filmēšanai
G.Bērziņa fotogrāfijas ir kā viņa filmu kadri – ainaviski. Tās izskatās kā platekrāna kino kadri. «Jā, tas ir ļoti tuvu tam, tie ir [mērogā] 1 pret 2,35,» apstiprina G.Bērziņš, - «Melnbaltas tās ir, jo tādas man ļoti patīk, melnbaltais tomēr dod atsvešināšanās sajūtu. Arī ar krāsu to var panākt, bet kā likums krāsa man traucē, es visu laiku ar to cīnos. Tajā man paiet ikdienas dzīve. Mākslas filmā krāsu korekcijai nedēļu pusotra aiziet, katru dienu astoņas stundas tumšā istabiņā kopā ar inženieri.» Melnbaltajā foto viņš jūtas omulīgi un tas viņam dod mieru. Turklāt no fotoaparāta slēdža nospiešanai līdz bildes izkāršanai viņš visu dara pats savām rokām. «Lai nebūtu jāiesaista laborants un jāstāsta kā tonēt – ne visiem ir balts,» paskaidro talantīgais operators, tas ir fotogrāfs – šajā gadījumā.
Ainava pret divām galvām
Ir grūti neiedomāties par itāļu režisoru Mikelandželo Antonioni, skatoties G.Bērziņa ainavas. «Dominējošā estētika mūsdienu kino ir divas runājošas galvas, jo par pieejamo naudu režisors nevar izstāstīt savu stāstu,» fotogrāfs skaidro un piebilst, «vajag kaut kādu mieru un klusumu un ainavu. Kaut kādu mistisku vietu. Itāļu neoreālisma kino ir šīs brīnišķīgās lietas. Caur vizuālu attēlu tu piespied strādāt smadzenes. Cilvēks nav būvēts vien divu sekunžu kadriem kā reklāmās vai mūzikas video vai filmās, kur vajag uzdzīt tempu – divreiz kaut kas uzsprāga un pat nebija smieklīgi.»
G.Bērziņam ir sajūta, ka cilvēce var pazaudēt zināšanas, ko sauc par fotogrāfisko procesu. Viņš bildē ar ekskluzīvo Hasselblad kameru un savu aizraušanos sauc par piederību klubiņam, kur viens bildē ar Hasselblad, cits varbūt ar Fuji (līdzīga līmeņa kamera). «Lai tehniski kvalitatīvi sanāktu,» - viņš komentē savu tehnikas izvēli, un piebilst, «bet arī tas ir jāprot, ka nevar iekāpt kvalitatīvākajā Boeing un ļoti labi lidot». Varētu domāt, ka izstāde ir arī sava veida manifests par filmēšanu – G.Bērziņš nav apmierināts, ka pēdējo filmu kopā ar M.Martinsonu nācies filmēt digitālajā formātā, nevis uz kinolentes. «Arī ar telefonu var filmēt, bet es saprotu, rublis ir rublis,» viņš atzīst.
Ar savu pasauli visā pasaulē
Visas G.Bērziņa bildētās ainavas ir līdzīgas, lai kurā vietā viņš nebūtu – bieži pastorālas un arī plakanas. «Katrs fotogrāfs nes savu pasauli - tāpēc arī bildes ir līdzīgas,» G.Bērziņš uzskata, «Nav jau jādzenas pa visu pasauli, jo pasauli tu būvē sev pats.» To gan, kā demonstrē G.Bērziņa bildes, var saprast tikai pasauli izbraukājot – viņa bildes ir no Viktorijas parka Honkongā, Parīzes, Berlīnes Zoodārza, taču nekur nav vietai raksturīgu iezīmju – vismaz uzkrītošu. Tās slēpjas ainavu noskaņās, fragmentos, jo daudzas bildes ir no detaļām, kas parasti paskrien acīm garām – dabas ainavu, ēku un laukumu fragmentiem, sevišķām gaismām. Arī cilvēki fotogrāfijās nav. «Tas tikai šajā sērijā,» viņš piebilst, - «un arī šeit ir, ja ieskatās - kā kompozīcijas elementi». Tiešām, ir viens, saplūdis ar ainavu - iespējams, filipīniešu viesstrādniece parkā Honkongā.
Bildes ir «viens pret vienu» - nekas nav manipulēts, arī filtri nav likti uz objektīva. Šai sakarā rodas jautājums, kas viņaprāt šķir fotogrāfa un operatora darbu? «Kā fotogrāfs, es varu stāvēt un gaidīt to sauli un vēl atnākt nākamajā dienā un sagaidīt to večuku, kas man vajadzīgs tajā bildē, bet pie mākslas filmas tu nevari tā darīt,» paskaidro G.Bērziņš - «tur ir mirkļa kompromisi. Tur ir iesaistītas lielas naudas. Bieži dažādu tehnisku un radošu iemeslu dēļ vienu kadru atkārto 15 reizes, lai arī parasti pirmais un otrais ir labākais. Pirmais fizioloģiski ir svaigs un atraktīvs un pēdējais riebīgs. Kā būtu, ja mēs tagad atkārtotu interviju?»