Lai gan vārdos bieži piesaukta, Latvijas mākslas integrācija Eiropas kultūras telpā līdz šim notikusi fragmentāri un lēcienveidīgi. Iespējams, tāpēc, ka mūsu pašu priekšstati par telpu, kurā it kā vēlamies iekļauties, daudzos gadījumos aprobežojas ar signāliem no Briseles vai mākslas gadījumā – globālajiem kultūras centriem, kuru situācija ievērojami atšķiras no mūsējās. Tomēr šķiet, ka arvien vairāk nozares profesionāļu un interesentu pievērš uzmanību arī mums līdzīgajiem, piemēram, tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem, Ziemeļvalstīm, arī Austrumu un Centrālās Eiropas nelielajām valstīm. Katrā no tām notiek intensīva mākslas dzīve, kas daudzos parametros samērojama ar mūsējo. Arī problēmās atklājas vairāk līdzību un atšķirību, kas veido nepieciešamo informācijas bāzi, lai kvalitatīvi domātu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kura koncepcija paredz kolekcijas veidošanā fokusēties uz Baltijas jūras reģiona valstīm kopumā, nevis tikai Latviju. Mākslas kritiķa Valta Miķelsona ieskats aktuālajās izstādes Ungārijā un Slovākijā atklāj daudz salīdzinājuma iespēju ar norisēm pašu mājās.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Reģions, kuru dēvē par Jauno Eiropu, ir politiski uzlādēts. Mēdz apgalvot, ka, salīdzinot ar Rietumeiropu, tam pietrūkst pārticības, tiesiskuma, prestiža. Turklāt pretēji Rietumu – vismaz no ārpuses raugoties – šķietamajai pašpaļāvībai nacionālās identitātes un vēstures jautājumos Eiropas austrumu pusē, valstīs, kuras dzīvojušas sociālisma nometnē, pēdējā pusotra gadsimta mantojums aizvien vēl spēj raisīt asas pretrunas, šaubas un noliegumu. Tas ir laika periods, kurā lielai daļai no patlaban reģionā esošajām valstīm veidojās vai būtiski mainījās robežas un nacionālā identitāte, jo sevišķi abu pasaules karu gaitā. Šajā komplicētajā vēstures ainā lielajām kultūras institūcijām ir uzdevums – vienlaikus unikāla iespēja – piedalīties savas nācijas identitātes un pašapziņas veidošanā. Apskatot vairākas Centrāleiropas valstu muzeju izstādes, iespējams arī labāk aptvert to ceļu, kuru izvēlējušies Latvijas kuratori un direktori.
Zelta laikmets Budapeštā
Nacionālas mākslinieku organizācijas un muzeji daudzviet Jaunajā Eiropā veidojās atbilstoši XIX gadsimta otrās puses priekšstatiem un modei. Viena no šādām institūcijām, Budapeštas Műcsarnok, kas angliski sevi dēvē vācu vārdā Kunsthalle, pagājušogad atzīmēja 120 gadu pastāvēšanu. Tās jubilejas izstāde Pirmais zelta laikmets apskata mākslas uzplaukumu Austroungārijas impērijas pēdējās desmitgadēs, norādot uz aristokrātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri to veicinājuši, kā arī iezīmējot sava laika dominējošos stilus – historismu, reālismu un dažādas modernizācijas tendences. Tajā sniegts neliels ieskats ungāru nacionālās ainavas problemātikā, kā arī ar viena vai vairāku autoru darbiem un raksturojošām anotācijām izceltas vairāku tobrīd impērijas sastāvā ietilpstošo kaimiņtautu nacionālās skolas – poļu, čehu, horvātu, austriešu. Poļu gadsimtu mijas mākslai esot raksturīgs pesimisms un Erosa demonizācija, Horvātijā līdzās vēsturiskajam žanram parādījās izcili simbolistu darbi utt. Atceroties nesenās Jaņa Rozentāla un Jūlija Federa retrospekcijas, var iztēloties, ka arī latvieši ieņem savu virtuālo galeriju šajā nāciju parādē, un gan jau arī šejienes skolai atrodams kāds raksturojums nedaudzos teikumos, aiz kura paslēpt faktu, ka runa daudz vairāk ir par ģeogrāfiju, nevis fundamentālām atšķirībām. Izstādes hronoloģisko loku noslēdz darbi, kuri iezīmē sava laika sociālās problēmas, kā arī Pirmā pasaules kara priekšnojautas. Kara rezultātā šīs tautas tika pie savas valsts, kurā būvēt savu jauno, unikālo identitāti, radīt vai pārradīt stāstus par savu vēsturisko misiju un ietērpt to nacionālas mākslas patosā. Tādējādi tās pievienojās civilizētās Eiropas saimei, vienlaikus veidojot savu lokālo meistaru, notikumu un institūciju hierarhiju.
Varētu teikt, ka valoda, kurā runā Budapeštas izstāde, ir līdzīga kādreizējiem aristokrātu centieniem apgaismot plašāku sabiedrību. Tas ir hierarhisks modelis, kurš pasīviem, vēl letarģiskiem skatītājiem translē gatavu, pabeigtu, kādas elites definētu stāstu par "mūsu" zelta laikmetu un zelta varoņiem. Tas nevainojami atbilst nacionālo muzeju lomai nacionālo atšķirību atmodināšanā un kultivēšanā XIX gadsimta otrajā pusē. Šādas cildeni pamācošas noskaņas ir labi pazīstamas arī no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un tā filiāļu izstāžu zālēm.
Pedagoģiska pieeja
Ciktāl tas attiecas uz klasiķu apaļajām jubilejām veltītajām un tamlīdzīgām izstādēm, retorikas pedagoģiskums kaut kādā mērā ir neizbēgams. Gluži vienkārši tas ir daļa no publicitātes, galu galā – kāpēc kaut kas jāizstāda, ja tas nav neiedomājami izcils un piederīgs Eiropas kultūras augstākajām virsotnēm (šajā kontekstā visi epiteti ir sinonīmi)? Turklāt šādas izstādes bieži ietver jaunu pētniecību, piemirstu darbu restaurāciju vai katalogu publicēšanu, respektīvi, ir daļa no nacionāla muzeja ikdienas funkcionēšanas.
Savukārt vairākās citās LNMM izstādēs iezīmējušās šīs skatītājus pamācošās pieejas robežas. 2014. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas neierastās saturiskās un finansiālās iespējas kalpoja par fonu pat veselām divām vēsturi interpretējošām ekspozīcijām. Ilgi gaidītā Gustava Kluča darbu izstāde Arsenālā (Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija, 23.08.2014.–26.10.2014.) ietvēra ne tikai plašu mākslinieka karjeras pārskatu, bet arī uzdevumu prezentēt šīs vienlaicīgi Latvijas un Krievijas kultūras mantojumam piederīgās mākslas vēstures zvaigznes paradoksālo identitāti – latvietis komunists. Apzinoties šī vārdu savienojuma raisītās asociācijas, izstādes anotācijā bija iekļauta norāde uz ideoloģiju, kura līdz šim «aizēnojusi» mākslinieka darbu izvērtēšanu, kā arī mātišķs skaidrojums, ka mākslinieks bijis «politiskā naivuma vai radošās aizrautības iedvesmots», par ko samaksājis ar savu dzīvību – tādējādi, varētu domāt, piepildot kādas mūsdienu Latvijas sabiedrības daļas morālās gaidas. Savukārt Eiropas kultūras galvaspilsētas izstādē 1914 (Arsenāls, 18.01.2014.– 20.04.2014.) nebija pat ambivalentu identitāšu. Vizuāli, institucionāli un emocionāli efektīgā izstāde pēc savas politiskās būtības bija viennozīmīga, pašapliecinoša varoņteika, ar kuras palīdzību sešus gadus pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai veltītās LNMM izstādes No de facto līdz de iure vēlreiz atkārtot nacionālo radīšanas mītu un "jaunā kvalitātē atklāt pilsētas un visas Latvijas piederību Eiropas kultūras kopīgajām vērtībām" (no publicitātes materiāliem). Nemitīgā jaunu kvalitāšu meklēšana vecajā stāstā raisa pārdomas, vai runa šeit īstenībā nav par nepareizo karu un vai tas, kas patiešām ir būtiski šodienas latviešu (un pārējo Latvijas iedzīvotāju) identitātē, kas aizvien vēl nav muzejiskojusies, drīzāk nenorisinājās 1934. gadā, 1939. gadā un vēlāk.
Slovāku realitāte
Tieši starpkaru perioda un Otrā pasaules kara vēsture ir tas, par ko runā pašlaik Bratislavā Slovākijas Nacionālajā galerijā (viens no izstādes 1914 sadarbības partneriem) skatāmā izstāde Sapnis x realitāte. Māksla un propaganda 1939–1945 (Dream × Reality. Art & Propaganda 1939– 1945, Slovenská národná galéria, 20.10.2016.–26.02.2017.). Tās izejas elementi: nācija, kura politiskās konjunktūras rezultātā kļuvusi par neatkarīgu valsti (šajā gadījumā – atdaloties no Čehoslovākijas), Hitlera režīma atbalstīts autoritārs līderis, kurš vienlaikus ir katoļu garīdznieks, mākslinieku korpuss, kas steidz veidot jaunās valsts ikonogrāfiju gan gleznās, gan pastmarkās, gan arhitektūras projektu konkursos. Izstādes kuratores Katarīna Bajcurova, Petra Hanākova, Bohunka Koklesova mērķtiecīgi izvēlējušās ne tikai sāpīgu, bet arī pretrunīgu epizodi Slovākijas vēsturē un ar nosacītu pusatvainošanos izstādes pieteikumā tiem, kuri sagaida moralizēšanu un pareizo atbilžu norādīšanu, izmanto citu pedagoģijas līdzekli – piedāvā pašu skatītāju izvērtēšanai un sirdsapziņai visas galvenās tajā laikā pārstāvētās pozīcijas un pretošanās, vienaldzības vai sadarbošanās stratēģijas. Galerijas zālēs skatāms gan fašistisks kičs, gan pancīgas (izstādes tekstos lietots apzīmējums) skrejlapas no kara otrajā pusē aktivizējušās pretošanās kustības, gan oficiāli sankcionēti mākslinieki, gan nomaļi nepiekritēji un emigranti, gan tie, kuru iecienītās tēmas režīma maiņas rezultātā ieguvušas politiskas nokrāsas. Šeit ir gan gleznas ar bēgļu straumēm, gan fotoreportāžas par slovāku armijas vienībām uzbrukumos austrumu frontē; dokumentācija par sabiedroto gaisa uzlidojumu postījumiem Bratislavā, kura piesaistījusi daudzu tobrīd aktīvo fotogrāfu uzmanību neatkarīgi no viņu estētiskās vai politiskās pārliecības, mērojas ar samērā nedaudzajām liecībām par holokaustu, kurā tā laika Slovākijas varas iestādes iesaistījās ar krietnu uzcītību un uz zināmas sabiedrības daļas tradicionālā latentā antisemītisma fona.
Kā viesim no Latvijas jo apskaužamāk liekas, ka cita valsts institūcija, Kunsthalle Bratislava, vienlaicīgi rāda izstādi Look What Is Back par šīs pašas vēstures epizodes atbalsīm mūsdienu slovāku mākslinieku darbos. Turklāt kuratoru kolektīvs – tas pats Nacionālās galerijas izstādes trio plus Nina Vrbanova – izstādes publicitātē īpaši uzsver faktu, ka šī izstāde notiek valsts institūcijā. Tas ir būtiski gan tāpēc, ka ārpusē tā visdrīzāk nolasītos kā alternatīvs pasākums un perifērs izņēmums, gan tāpēc, ka pati iespējamība noturēt kritisku un aktuālu izstādi valsts institūcijā simboliskā līmenī demonstrē kultūras sfēras autonomiju no konkrētu pie varas esošu partiju politiskās pārliecības un paļāvību, ka nacionālpolitiskās programmas saukļu atkārtošana vai estētisku vērtību pulēšana nav vienīgie radošam – vai gluži vienkārši domājošam – cilvēkam atļautie ceļi. Tas savukārt pavisam tieši sasaucas ne tikai ar vēstures epizodi, kuru apskata abas izstādes, bet arī ar identitātes konstruēšanas paņēmieniem uz austrumiem no Eiropas, kur aizvien biežāk tiek runāts par kādu īpašu, atšķirīgu dzīvesziņu, kuras pamatā ir netolerance un pakļāvība.
Kā jau viena kuratoru kolektīva darbos, abās izstādēs intonācijas ir viena otru papildinošas – starp atlasītajiem darbiem (neviens no tiem nav pasūtīts speciāli izstādei) ir antipieminekļu sērija ar Slovākijas vēstures kaunpilnākajām epizodēm (tā turklāt attāli sasaucas ar Ivara Drulles tēlniecības estētiku un saturu), liecības par romu tautības iedzīvotāju gaitām autoritārā režīma gados, fotodokumentācija par kādas mākslinieces iefiltrēšanos vietējā neonacistu saietā, darbi par politiskās un reliģiskās varas tuvināšanos. Vienlaikus nav grūti iztēloties, ka, pastāvot vairākām neatkarīgām nacionālām mākslas institūcijām, ir iespējams reprezentēt vairāk par vienu estētisku, muzejpedagoģisku vai beigu beigās identitātes dimensiju – jo gadījumi, kad vienai pašai institūcijai vai vienai izstādei izdodas atspoguļot sarežģītu un dzīvu vēsturisko situāciju dažādas versijas, nebūt nav ikdiena.
Nav šaubu, ka nākamgad Latvijas Republikas simtgade būs pamats jaunai nacionālo varoņteiku atkārtošanai un jaunam vērienam. Būtu tikai likumsakarīgi, ka līdzās svinībām un patosam, lepnumam par valsti un jau sasniegto institucionālajā mākslas vidē tiktu reprezentēti un, cerams, pieņemti arī atšķirīgi skatpunkti uz Latvijas iedzīvotāju identitāti un vēsturi.