Zēnā un viņa mātē bija jaušams satraukums, jo par šo jautājumu viņi noteikti nebija domājuši. Kas viņi ir? Poļi, krievi, latvijieši? Abu dokumentu iesniedzēju diskusija par šo jautājumu ilga vismaz piecas minūtes, un tad dokumentu pieņēmēja, latviešu kundze, sacīja, lai izlemj ātrāk. Kas tu esi, ir pārāk grūts jautājums, lai to izlemtu piecās minūtēs. Pēc dokumentu pieņēmējas ierosinājuma zēns tomēr pasē lūdza tautību neierakstīt. Jā, kāds viņš polis, ja visu savu dzīvi nodzīvojis Maskačkā, gājis krievu skolā, runā, domā krieviski un dzīvo Latvijā.
Arī man uzdeva jautājumu, vai manu tautību rakstīt pasē. Es lūdzu, lai neraksta. Nē, man nav grūti izvēlēties savu identitāti — es esmu bijis un būšu latvietis. Tieši tāpēc tautības ieraksts pasē man neko nenozīmē. Es nekļūšu par lielāku latvieti, ja manā identitātes dokumentā būs ierakstīta mana tautība. Manuprāt, pasei ir jāliecina nevis par piederību kādai etniskai grupai, bet gan valstij. Saņemot šo dokumentu, to arī es apliecinu — es piederu šai valstij, un lai mana identitāte paliek tikai un vienīgi mana darīšana.