Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Ja neviens neskatītos uz maniem darbiem, es gleznotu to pašu

Vienā gleznā var slēpties simts citu gleznu. Londonas galerijā Serpentine Sackler notiek izcilās vācu mākslinieces Tommas Abtsas lielākā izstāde.

Tomma Abtsa tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām XXI gadsimta gleznotājām. Viņa strādā rūpīgi un pedantiski, Tommas Abtsas glezna var tapt vairākus gadus. Kad māksliniece sāk darbu, viņa nekad nezina, kāds būs rezultāts. Jau divdesmit gadu Tomma Abtsa rada vienāda izmēra (48 x 38 cm) darbus, taču izstādē Londonas galerijā Serpentine Sackler ir arī daži lielāki (86,5 x 63,6 cm) darbi, kā arī nospiedumi bronzā un alumīnijā. Viņa glezno slāni pa slānim, vispirms ar akrila krāsām, pēc tam ar eļļas krāsām. Dažādas formas un figūras uz audekla veidojas un pazūd, pārklājas, tiek aizkrāsotas un atklātas no jauna. Laika gaitā kompozīcija radikāli mainās, vienā Tommas Abtsas gleznā var slēpties simts citu gleznu.   

Savos darbos māksliniecei izdodas panākt kustības efektu, tajos viss nepārtraukti mainās kā kaleidoskopā. Tie ir krāsu un ēnu labirinti, mistiski spēļu laukumi. Tommas Abtsas gleznas ir neatminamas mīklas, tās var apmānīt acis. Gleznās ir gan atsvešinājums, gan magnētisms. Kur ved šīs līnijas? Ko nozīmē ēnas? Par ko vēsta šīs figūras? Vai katram zigzagam ir kāda konceptuāla slodze? Kāpēc vienai gleznai ir nogriezts stūris un citai – smalki noapaļots tā, ka gleznas forma kļūst par attēla turpinājumu? Kāpēc glezna sadalīta divās daļās?

Gleznu sarežģītā iekšējā arhitektūra fascinē un apbur. Tās var šķist klusas un diskrētas, taču tām ir ļoti spēcīgs klātbūtnes efekts, tās elektrizē telpu. Tommas Abtsas darbos ir spriedze, pašcieņa un pašpietiekamība. Mākslinieces pieeja glezniecībai ir paradoksu un noslēpumu pilna. Tomma Abtsa tos neatklāj. Viņai nepatīk pozēt savu darbu priekšā un sniegt intervijas, taču gleznotāja piekrita sarunai ar KDi.

Viss nāks gaismā

Tomma Abtsa dzimusi Vācijas pilsētā Ķīlē 1967. gadā. Kopš 1995. gada viņa dzīvo un strādā Londonā. 2006. gadā gleznotāja ieguva Tērnera balvu – prestižāko apbalvojumu Lielbritānijas laikmetīgajā mākslā. Viņas darbi ir iekļauti nozīmīgu muzeju kolekcijās, to vidū ir Londonas Teita galerija, Štutgartes Valsts galerija, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs, Čikāgas Mākslas institūts, Kārnegija Mākslas muzejs Pitsburgā, Hamera muzejs Losandželosā, Sanfrancisko Modernās mākslas muzejs, Volkera mākslas centrs Mineapolisā u. c.

No Londonas galerijas Serpentine Sackler Tommas Abtsas izstāde dosies uz Čikāgas Mākslas institūtu, kur būs skatāma no 18. oktobra līdz 17. februārim. Šī ir lielākā Tommas Abtsas izstāde – tajā ir aplūkojamas 25 gleznas. Māksliniece ļoti prasīgi izturas pret darbu eksponēšanu. "Man ir svarīga secība, kustība no vienas gleznas pie otras un sakari, kuri veidojas starp tām. Tā ir nepārtraukta līnija, ko esmu iecerējusi. Visi darbi ir vienlīdzīgi, neviens netiek izcelts. Šeit ir laba dienasgaisma, kura ir nepieciešama maniem darbiem. Muzeju zālēs ne vienmēr iekļūst dienasgaisma, bet galerijā Serpentine Sackler maniem darbiem ir ideāli apstākļi. Pati ēka ar tukšu ķieģeļtelpu vidū (tajā kādreiz tika glabāts lielgabalu pulveris – J. J.), gleznu skaits, dabiskais apgaismojums – man tas viss ļoti patīk," priecājas gleznotāja.

Tie nav portreti

Darbu nosaukumiem Tomma Abtsa izmanto personvārdus, kuri ir raksturīgi viņas dzimtajam Ziemeļvācijas reģionam, – Oeje, Schwiddo, Unno, Sierk, Bilte, Lüer, Hepe, Fiebe, Jelte, Lüür, Swidde, Tedo, Telko, Lüko, Inte, Weie, Dako, Feke, Ihne, Eppe, Fimme u. c.  

"Man bija jāizšķiras par gleznu nosaukumiem, kad gatavojos grupas izstādei Londonas galerijā greengrassi 1998. gadā. Nevēlējos tās numurēt, jo tā nebija darbu sērija. Negribēju piešķirt gleznām aprakstošus nosaukumus, jo tie varētu ietekmēt darbu interpretāciju. Tā radās ideja par personvārdiem... Patiesībā nekad par to neesmu publiski runājusi. Man šķiet, ka šie vārdi atspoguļo katras gleznas attīstību un tajā pašā laikā atstāj interpretācijas brīvību. Personvārdi nepasaka priekšā, uz ko jūs skatāties." Turklāt Tomma Abtsa izvēlas retus personvārdus, kuri pēc tādiem nemaz neizklausās. Daļa skatītāju, ja tie nav vācieši no Baltijas jūras piekrastes, nemaz nenojauš, ka tie ir personvārdi. Dažreiz nevar noteikt, vai tas ir sieviešu vai vīriešu vārds. "Tie var atspoguļot dažādas lietas – formas, kuras izmantoju gleznā, skaņas, atmosfēru. Tikai tad, kad darbs ir pabeigts, mēģinu piemeklēt tam atbilstošu vārdu."

Ja gleznai ir personvārds, vai ar to var sarunāties? "Nē," atbild Tomma Abtsa. "Glezna nav cilvēks, tas arī nav cilvēka portretējums. Vārda piešķiršana nozīmē darba pabeigšanu. Tas ir punkts, ko pielieku. Glezna ir gatava."

Gleznošana Tommai Abtsai ir ārkārtīgi laikietilpīgs process. Pašlaik viņas darbnīcā Londonā ir desmit divpadsmit nepabeigtu darbu. "Agrāk to bija daudz vairāk – pat trīsdesmit četrdesmit." Gadā Tomma Abtsa pabeidz piecas sešas gleznas. Pieprasījums pēc viņas darbiem ir liels.

"Es arī zīmēju. Nekad nevar zināt, cik darbu izdosies pabeigt. Dažkārt gandrīz gadu neizdodas pabeigt nevienu gleznu, pēc tam pusgadā pabeidzu trīs četras. Darbiem ir jānobriest. Es tos nespēju pabeigt speciāli kādai izstādei. Gleznas nepielāgojas nodošanas termiņiem. Tām ir savs ceļš, es to nespēju kontrolēt. Es nevaru pateikt: "Es tagad pabeigšu šo darbu." Es nezinu, kā un kad pabeigšu gleznu, tas ir meklējumu process. Es turpinu strādāt un mēģināt. Gleznojot es ilgu laiku nezinu, ko vēlos panākt. Kādā mirklī es jūtu – jā, kaut kas veidojas, iegūst konkrētākas aprises, un es sāku strādāt arvien precīzāk. Pat tad, kad man vairāk vai mazāk veidojas priekšstats par to, kāda būs glezna, paiet ilgs laiks, kamēr es pieskaņoju krāsu nianses. Šajā procesā glezna piedzīvo dramatiskas pārmaiņas."    

Slēpju pēdas

Jautāju Tommai Abtsai, vai viņa uzskata savu mākslu par emocionālu. Gleznotāja atbild ar pretjautājumu: "Taču tā nav ekspresīva māksla, vai ne?" Es saku – tā ir un nav ekspresīva vienlaikus. "Jā, piekrītu," viņa piebilst. "Tā ir intuitīvi veidota māksla, taču tas nav ekspresionisms tādā ziņā, ka es kaut ko uzlieku uz audekla – un viss, darbs ir gatavs. Es cenšos padarīt gleznu saprotamu ikvienam skatītājam. Man ir grūti pateikt, kas notiek manos darbos, taču domāju, ka tie uzrunā skatītājus. Cilvēkos kaut kas atbalsojas, kad viņi skatās uz šīm gleznām. Tie nav formālisma darbi, tajos ir kaut kas emocionāls, noskaņojums, prāta stāvoklis. Tas nav tas, ko es gleznā ieguldu apzināti, taču tas tajā ir, un skatītāji uz to reaģē. Kādā brīdī darba tapšanas procesā to, ko esmu tajā ieguldījusi, paņemu atpakaļ pie sevis, slēpju pēdas. Notīru audekla malas, lai gleznā, kurā tāpat ir daudz slāņu, nebūtu nekārtības, nekā nejēdzīga un patvaļīga. Man patīk visu precīzi organizēt un noformulēt. Es ņemu nost visu, kas ir lieks. Savā darbā vēlos komunicēt ļoti skaidri. Nesen kādās vakariņās sarunājos ar gleznotāju Keriju Džeimsu Māršalu. Viņš man teica: "Tavas gleznas nav abstraktas." Jā, es to zinu. Viņš piebilda: "Tavas gleznas noteikti kaut ko reprezentē." Es viņam piekrītu, taču man ir grūti teikt, ko tieši reprezentē mani darbi. Tie reprezentē to tapšanas procesu. Ko vēl ieguldu gleznās, ko cilvēki spēj tajās uztvert, – es to nevaru paskaidrot. Gleznojot mākslinieks domā un dara, pieņem lēmumus, paiet uz priekšu, paiet atpakaļ, kaut ko uzbūvē un iznīcina."

Vai nākas daudz iznīcināt? "Parasti tas viss ir vienā gleznā."  

Vernisāžā ar studentiem

Tommas Abtsas izstādes atklāšanu Londonā apmeklēja viņas studentu grupa – Tomma Abtsa ir glezniecības profesore slavenajā Diseldorfas Mākslas akadēmijā. Uz jautājumu, kāpēc viņa nolēmusi pievērsties pasniedzējas darbam, māksliniece atbild konkrēti: "Tāpēc, ka man to piedāvāja." Pirmo šāda darba pieredzi viņa ieguva drīz pēc ierašanās Londonā 1995. gadā. "Lielbritānijā izglītības sistēma atšķiras no tās, pie kuras esam pieraduši Vācijā. Šeit ir ļoti daudz vieslektoru, kuri laiku pa laikam vada nodarbības un strādā ar studentiem. Londonā man to piedāvāja darīt jau no paša sākuma, kad biju vēl jauna un mans darbs vēl nebija labi attīstīts, un es piekritu. Pēc tam man piedāvāja kļūt par Diseldorfas Mākslas akadēmijas mācībspēku. Es pati nekad neko tādu nebūtu iedomājusies un nebūtu pieteikusies šādam amatam. Es pieņēmu šo piedāvājumu, jo Diseldorfas Mākslas akadēmija ir īpaša un unikāla. Akadēmija nodrošina absolūtu brīvību, to vada mākslinieki, un par pasniedzējiem strādā aktīvi praktizējoši mākslinieki, kuri rada darbus un rīko izstādes. Studenti var ar viņiem iepazīties, jaunieši mācās no tiem, kuri reāli strādā. Katrs pasniedzējs var organizēt savu laiku, kā viņam ir ērtāk. Es dodos uz Diseldorfu reizi mēnesī un pavadu ar studentiem trīs četras dienas. Citi pasniedzēji nāk reizi nedēļā. Man patīk strādāt ar jauniem māksliniekiem. Es ilgi domāju: ko varu viņiem dot? Neesmu pedagoģe. Protams, es zinu, kas ir māksla un mākslas kritika, varbūt ne tik padziļināti kā profesionāli pasniedzēji. Uzreiz sapratu, ka nespēšu katru nodarbības minūti barot viņus ar zināšanām. Taču zināju, kas ir mana stiprā puse: savā klasē spēju radīt atmosfēru, kurā studenti jūtas neierobežoti. Viņiem nav sajūtas, ka lieku viņiem apgūt kādas noteiktas mākslas skolas paņēmienus un piemērot sev kādas noteiktas idejas. Es ļauju viņiem būt brīviem, ļauju noticēt, ka nekas no tā, ko viņi izmēģina savā daiļradē, nedrīkst raisīt viņos neveiklības, neērtības vai mulsuma sajūtu. Ceru, ka manā klasē viņi var augt un attīstīties ļoti brīvi."

Kopā ar saviem studentiem Tomma Abtsa apmeklē izstādes un skatās filmas. Viņasprāt, lielākie ieguvēji ir tie studenti, kuri interesējas par savas pasniedzējas profesionālo dzīvi. "Visvairāk zināšanu un jaunas pieredzes iegūst tie, kuri atbrauc uz kādas manas izstādes atklāšanu. Tie, kuri dodas kopā ar mani uz kāda cita mākslinieka izstādes atklāšanu." Ko viņi uzzina? "Viņi uzzina, kā tas viss darbojas realitātē, kas vispār notiek ārpus akadēmijas. Bieži studentiem nav priekšstatu par to, kas notiek reālajā mākslas pasaulē un kā viņiem būs jāstrādā pēc absolvēšanas. Mēs varam viņiem parādīt, ko nozīmē būt māksliniekam, kāda mūsdienās ir mākslinieka dzīves realitāte."

Londona bija atvērta

Jau divdesmit trīs gadus Tomma Abtsa dzīvo un strādā Londonā. "Šeit ir manas mājas, esmu londoniete. Esmu pret Brexit. Es ierados Lielbritānijā, jo tā ir Eiropas Savienības daļa, man bija viegli atbraukt un sākt šeit dzīvi," viņa uzsver. "Deviņdesmitajos gados Berlīne bija ļoti provinciāla, savukārt Londonā bija aktīva kultūras dzīve, tas bija Jauno britu mākslinieku/Young British Artists (YBA) uzplaukuma laiks. Viņi visu darīja pašu spēkiem, organizēja izstādes. Kad ierados Londonā, visapkārt bija daudz mākslinieku un studentu, kuri uz ielas dalīja ielūgumus uz savām izstādēm. Tā bija auglīga, iedvesmojoša vide. Es nepiederēju YBA kustībai, taču jutu, ka šeit ir laba atmosfēra. Visi bija motivēti, tika veicināta ideju apmaiņa. Tajā laikā šī valsts bija ļoti atvērta visiem, kuri šeit ieradās no citām zemēm. Man bija patīkami atrasties tālu no mājām, justies brīvākai un attīstīt savu daiļradi. Vācijas mākslā tajā laikā joprojām dominēja vīrieši gleznotāji, tagad tas vairs nav tik izteikti, taču deviņdesmitajos tie bija gandrīz tikai vīrieši – Gerhards Rihters, Zigmārs Polke un citi. Savukārt Londonā YBA laikā bija tikpat daudz spēcīgu mākslinieču kā mākslinieku."

Lielbritānijā Tomma Abtsa uzreiz nonāca mākslas vidē: viņa strādāja mākslinieku pārvaldītajā darbnīcā Cubitt, šajā struktūrā ietilpst arī galerija un izglītības organizācija. "Mēs visi bijām cieši iesaistīti Cubitt darbībā, es strādāju galerijas pārvaldes komitejā. Kad darbā galerijā tika pieņemts jauns kurators, pārrunas vadīja paši mākslinieki. Tā bija domubiedru kopiena, un es Londonā ne mirkli nejutos kā autsaidere," viņa atceras.    

Nedariet to!

Tomma Abtsa neslēpj, ka pašlaik mākslas vide Londonā ir kļuvusi daudz agresīvāka, daudz vairāk komerciāli orientēta. Pilsētu pārņem lielas, globālas galerijas, izspiežot no tirgus mazākas galerijas. "Māksliniekiem vairs nav tik daudz alternatīvu. Pirms divdesmit gadiem mākslinieki paši organizēja savas izstādes, rīkoja tās dzīvokļos. Tas notiek joprojām, taču mazākā mērogā nekā agrāk. Pašlaik visi – pat mani studenti – vēlas kļūt par komerciālās sistēmas daļu. Tas ir skumji. Es saku studentiem: nedariet to! Jums nav nepieciešama sadarbība ar lielo galeriju, jums pirmām kārtām ir vajadzīga domubiedru grupa. Atrodiet kādu cilvēku no sava tuvākā loka, kurš palīdzēs organizēt izstādi, kurš saprot jūsu paaudzi. Taču viņiem nav alternatīva modeļa, viņi vēlas sadarboties ar lielo galeriju. Ir vēl kāda nopietna problēma. Tu pasaki "laikmetīgā māksla", un plašajai skatītāju auditorijai uzreiz nāk prātā viens vārds – nauda. Šī asociācija man šķiet neciešama. Es nenodarbojos ar mākslu naudas dēļ. Jaunieši neiestājas mākslas skolā, lai daudz nopelnītu. Viņiem ir svarīga pašizpausme, viņi ir jūtīgi cilvēki, kuri vēlas attīstīties un nodarboties ar kaut ko nozīmīgu, bet skatītāji bieži redz sakaru starp mākslu un naudu. Tas ir briesmīgi."

Vienmēr stabili

Tommas Abtsas darbi maksā dārgi – viņas gleznas top lēni, to skaits ir ierobežots, un iegādāties tās vēlas gan institūcijas, gan kolekcionāri. Mākslas aprindās runā, ka Tommas Abtsas gleznas cena sasniedz pāris simtus tūkstošu eiro. Gleznotāja jūtas stabili, viņai ir statuss un reputācija.

Māksliniece apgalvo, ka šīs stabilitātes pamats ir viņas stingrā profesionālā nostāja un pārliecība. "Vienmēr esmu jutusies stabili, jo zināju, ko vēlos darīt un izmēģināt savā darbā. Neesmu kritusi galējībās, bet konsekventi esmu attīstījusi savu rokrakstu. Mana daiļrade ir veidojusies atbilstoši saviem likumiem, un tā pati par sevi ir stabilitāte. Tā ir mana pārliecība par to, ko daru. Ja neviens neskatītos uz maniem darbiem, es gleznotu to pašu. Kāda starpība? Es to darīšu tāpat. Kaut gan, protams, katrs mākslinieks vēlas komunicēt ar skatītājiem. No pašiem pirmsākumiem zināju, ka nevēlos, lai mana māksla tiktu demonstrēta nepareizā kontekstā. Es rūpīgi apsvēru visus piedāvājumus: ja man nepatika galerija, es tajā neizstādīju savus darbus. Pret mākslu allaž esmu izturējusies nopietni. Manas ambīcijas vienmēr ir bijušas saistītas ar darbu radīšanu. Neesmu centusies iekļūt mākslas pasaulē, lai gūtu panākumus."

Tomma Abtsa nenoliedz, ka katra mākslinieka dzīvē liela loma ir veiksmei – ir jāsatiek pareizie cilvēki, jāatrod domubiedru grupa un galerija, kas ir gatava atbalstīt mākslinieku un strādāt viņa labā. Tommas Abtsas atpazīstamību veicināja 2006. gadā iegūtā Tērnera balva. "Protams, biju laimīga, jo īpaši tāpēc, ka neesmu no Lielbritānijas. Man bija patīkami saņemt godalgu pilsētā, kuru izvēlējos par savu dzīvesvietu. Šis fakts joprojām tiek pieminēts: "Galerijā Serpentine Sackler notiek Tērnera balvas laureātes izstāde." Taču nedomāju, ka Tērnera balva tieši ietekmēja manu karjeru. Vēl pirms tās piešķiršanas bija ieplānota mana personālizstāde Ņujorkas Jaunajā muzejā, kura notika 2008. gadā un pēc tam bija skatāma Hemera muzejā Losandželosā," teic Tomma Abtsa.  

Radīt ir sarežģīti

Vai gleznojot viņa jūtas laimīga? Varbūt darbs sagādā patīkamākos brīžus dzīvē? "Nē, radīt ir sarežģīti. Neesmu dzirdējusi ne no viena mākslinieka, ka darba tapšanas procesā viņš justos laimīgs. Vairākumam tas sagādā grūtības. Jā, tas viss ir relatīvi. Ir gan patīkami, gan smagi mirkļi. Ja process nebūtu sarežģīts, tas būtu bezjēdzīgs. Ja vēlies kaut ko sasniegt, ir jāiziet cauri pārbaudījumiem, jāsajūt pretestība. Citādi – ja tev viss padotos viegli, kāpēc lai kādam šis darbs liktos saistošs un uzmanības vērts? Nē, ar to nepietiek. Būtu patīkami, taču nepietiek."

Tomma Abtsa ir pārliecināta, ka mākslinieks ir spējīgs būt arī skatītājs. "Noteikti! Es ar baudu skatos uz citu autoru paveikto. Tas nav grūti – jo man tas nav jārada. Dažiem varbūt šķiet, ka mani uzrunā tikai abstraktā glezniecība, taču tā nav. Man daudz kas patīk, man ir eklektiska gaume. Māksla ir svarīga, cilvēku savstarpējā komunikācija ir svarīga. Tajā pašā laikā apzinos, ka mākslai nav funkcijas. Mēs varētu izdzīvot arī bez tās. Māksla nav tas pats kā dzēriens un ēdiens. Cilvēkiem visur patīk meklēt jēgu, taču iespējams, ka mākslā nav jēgas."

Tomma Abtsa
Personālizstāde Londonas galerijā Serpentine Sackler līdz 9. septembrim;
Čikāgas Mākslas institūtā no 18. oktobra līdz 17. februārim
www.serpentinegalleries.org
www.artic.edu
 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja