Jānis Ādamsons kā Latvijas politisko paražu spogulis

Kāpēc gan nevarētu, jo, kā skaidrojusi pilsētas galvas preses sekretāre Anna Kononova, viņam esot «liela administratīvā darba pieredze».Atmetīsim malā jautājumu, vai minētajai SIA padome vispār ir vajadzīga? Neiztirzāsim, vai atkritumu apsaimniekošana ir bizness vai administratīva funkcija?Pievērsīsimies notikumos iesaistītajām personām, viņu darbībai un spriedumu loģikai.Tālajā un nemaz ne tik tālajā padomju laikā bija teiciens, ko daži uztvēra pilnā nopietnībā, bet daži – ar ironiju. Tas skanēja apmēram tā – ja cilvēks ir beidzis partijas skolu, viņš var ieņemt jebkuru amatu. Laiki nedaudz mainījušies, tikumi palikuši tie paši – ja partija sūta, jebkurš cilvēks var ieņemt jebkuru amatu.Jānis Ādamsons nav īpašs gadījums, viņa tēls atspoguļo pēdējo gadu valdošās tendences Latvijas politikā.Ar noturīgiem politiskiem uzskatiem bijušais flotes virsnieks neizceļas – vienās vēlēšanās viņš ir tiešām labējas partijas _Latvijas ceļš_ viens no līderiem, nākamajās jau meties politiskā spektra otrā pusē un aizstāv sociāldemokrātiskas idejas, vēl pēc kāda laika viņam tuvāka šķiet Tautas saskaņas partijas pozīcija. Principā viņam pieņemams ir viss, kas nav izteikti radikāls. Tipiska vidējā Latvijas politikas darboņa (negribu teikt – politiķa, jo par to esamību mūsu valstī vajadzētu diskutēt atsevišķi) nostāja, arī trīs partijas kopumā atbilst vidējam rādītājam.No amatiem Ādamsons nebaidās, kur partija sūta, tur arī dodas. Bijis robežsardzē, vadījis iekšlietu nozari, darbojies Saeimā un atmaskojis pedofilus, tagad partijas uzdevumā ķersies klāt atkritumu poligonam. Tā teikt – īsts haizivs kampiens! Nebrīnīšos, ja pēc kāda laika mēs dzirdēsim, ka viņu kā pieredzējušu speciālistu izvirzīs Dzemdību nama vadībā vai kā vairāku kultūru pazinēju – sūtņa _UNESCO _postenim Ženēvā. Kā jau pierasts šādiem darboņiem, īpaši panākumi viņu darbībā nav saskatāmi, toties ir uzkrāta milzīga pieredze, kā jebkurā vietā imitēt darbību un censties izskaidrot neloģiskus lēmumus.Nedaudz virs vidējā Ādamsonu gan reizēm izceļ novatorisks piegājiens lietām, piemēram, kad viņš, balstoties tikai uz sev vien zināmiem apsvērumiem, sauca pedofilu uzvārdus no Saeimas tribīnes. Nosauktajiem ar pedofiliju, kā izmeklēšanā noskaidrojās, nekāda sakara nebija, bet tās jau tikai tādas nenozīmīgas detaļas. Novatorisms jau ir vērojams arī atkritumu lietā – «Jautājums ir – nevis plānoju vai neplānoju, bet vai jāvada vai ne,» jautāts, vai viņš plāno vadīt Getliņu atkritumu poligona padomi, atbildēja Jānis Ādamsons. No teiktā var saprast, ka šīs sabiedrības padome varbūt nemaz nav jāvada un padomes priekšsēdētājs saņems algu par tās nevadīšanu! Lūk, ko nozīmē pieredze administratīvajā darbā!   Tikpat tipisks kā potenciālais kārtējās padomes vadītājs ir arī viņa izvirzīšanas pamatojums, ko nepārspējami banālā, Latvijas politikai tik raksturīgā retorikā pauž vēl viens darbonis - «Katrā ziņā tie būs pozīcijas pārstāvji. [Iecelsim] līdzīgi, kā to dara _tēvzemieši_, _Jaunais laiks_ un Tautas partija valdībā,» savējo iekārtošanu amatos attaisno Pilsētas īpašuma komitejas vadītājs Andris Ameriks (LPP/_LC_).Iecelšanas pamatojums ir skaidri definēts – tā dara visi un visur, nav pat ko pūlēties izdomāt ko jaunu - paražu tiesības arī 2009.gadā ir paražu tiesības... Zināma politiska drosme un analīzes spējas gan Amerika teiktajā parādās, kad viņš paskaidro, ka «konkursus uz padomes un valdes locekļu amatiem rīkot nav plānots, jo tikai reizēm tie dodot gaidīto rezultātu». Šādā stilā varētu turpināt un nerīkot arī Saeimas vēlēšanas, jo tās gaidīto rezultātu dod vēl retāk...Tātad, konkursi ir slikti, jo tikai reizēm dod gaidīto rezultātu. Kas ir gaidītais rezultāts, tas paliek teicēja ziņā – varbūt viņš gaida, ka partijai lojālie cilvēki būs pārāki par citiem pretendentiem profesionālajā ziņā, bet tas gadās tikai reizēm, tāpēc labāk tos konkursus nerīkot. Kā tad vēl citādāk lai izraugās pretendentus, ja ne pēc partijas piederības? Tipiski un prognozējami.Aprakstītais izteiksmīgi raksturo tipisku mūsu valsts politisko darboņu domāšanas un rīcības stilu – nesaprotamā padomē izvirzīts nesaprotamu uzskatu un spēju cilvēks, kura atbilstību amatam tiek mēģināts skaidrot ar nesaprotamiem argumentiem. To visu kopumā Latvijā sauc par politiku. Cerams, ka ne visi un ne vienmēr...