Tomēr taisnība klasiķim tajā ziņā, ka mazām valstīm izglītības pakalpojumi kā tādi un izglītības sistēmas ietvaros attīstīti pirmšķirīgi cilvēkresursi ir viena no nozīmīgākajām pašmājās izmantojamajām un potenciāli arī eksportēšanai paredzētajām vērtībām. Turklāt, šie jautājumi kļūst īpaši būtiski, domājot par ekonomikas konkurētspēju, it sevišķi būtiski par to runāt ir tieši tagad – laikā, kad ekonomika uzrāda pirmās atveseļošanās pzīmes. Ko spēsim piedāvāt un parādīt ārpasaulei? Kur smelsimies resursus atgūtā līmeņa noturēšanai pašmājās?
Protams, ka skatiens pirmām kārtām tiek vērsts tieši izglītības sistēmas virzienā. Secinājumi nav iepriecinoši, bet, lūk, dažas manas pārdomas.
Pirmkārt, ir visnotaļ grūti runāt par mūsu speciālistu un izglītības sistēmas kā tādas konkurētspēju starptautiskā mērogā, ja daudzas augstākās mācību iestādes Latvijā aizvien īsti nespēj nodefinēt, kam īsti tās savus absolventus gatavo. Vai jaunais speciālists pēc attiecīgās studiju programmas absolvēšanas būs gatavs darba tirgum, vai arī viņam tiks piedāvāta tikai vispārīga ievirze, kas tālāk kā nebūt attīstāma paša spēkiem? Izglītība kā nebeidzams process ir visnotaļ apsveicama filzofiska tēze, bet tomēr orientēšanās uz rezultātu, it īpaši šajos smagajos ekonomiskajos aptākļos, būtu īpaši nepieciešama.
Taisnība - ir gana daudz šauru specializāciju un katram darba devājam individuāli npieciešamu prasmju, kas apgūstamas vienīgi darba procesā. Tomēr loģiska ir prasība (kas, cita starpā, iestrādāta arī Boļonas bakalaura līmeņa studiju programmu absolventu padarīt pilnībā gatavu darba tirgum. Darba devāji pamatoti norāda, ka caurmērā jaunie speciālisti ir vāji sagatavoti. Augstskolām pienāktos beidzot lielākā mērā tikt skaidrībā ar savām misijām, vīzijām un tehniskajām iespējām. Šeit, protams, neiztikt bez koleģiāla darba, valstiskā līmenī apzinot to, cik daudz attiecīgo speciālistu ir nepieciešams sagatavot.
Neapšaubāmi, ir jādomā par to studiju jomu pievilcības celšanu potenciālo studentu acīs, kas valstij nodrošinātu augstu pievienoto vērtību, un kurās katastrofāli trūkst izglītota darba spēka.
Varu to apgalvot arī no savas personīgās vadītāja pieredzes – kvalificētu un zinošu speciālistu trūkums Latvijā pastāv. Tomēr vienlaicīgi nedrīkstētu aizmisrt arī to, ka ikviens atbildīgs cilvēks ar plašu redzes loku krīzes laikā spēj radīt šo pievienoto vērtību. Līdz ar to nevajadzētu pārlieku uzstājīgi reducēt prioritārās jomas uz kādu šauru nišu.
Laikam jau par vienu no lielākajām neveiksmēm būtu uzskatāms tas, ka profesionālā izglītība Latvijā ilgus gadus tikusi atstāta pabērna lomā. Pašreiz tieši šis izglītības līmenis ir vismazākajā mērā konkurētspējīgs, cieš no neatbilstīgas kvalitātes un likumsakarīgi – nespēj sagatavot kvalitatīvu darba spēku.
Nedaudz izvēršot vienmēr aktuālo tēmu par studiju kvalitāti, kas pērnajā rudenī beidzot guva plašāku sabiedrisku rezonansi, pievērsīšos tikai vienam, manuprāt, fundamentālam jautājumam. Ja, piemēram, tepat kaimiņos, Lietuvā, ir iedibināta starptautisku ekspertu īstenota studiju programmu un vērtēšana un salīdzināšana starpaugstskolu līmenī, tad Latvijā pašlaik nav paredzēts absolūti nekāds līdzīga tipa mehānisms. Tā rezutātā vērojama absolūti nevajadzīga studiju programmu dublēšanās pat valsts augstskolās.
Un pie tam – konkurence šajā ziņā nozīmē nevis kvalitātes paaugstināšanos, bet gan pielāgošanos maksātspējīgajam pieprasījumam. Lūk, viens praktisks solis, kas būtu veicams vispārējai augstskolu beidzēju līmeņa celšanai.
Jaunajam mācību gadam tuvojoties
Nīče savulaik apgalvoja, ka lielās valstīs izglītība vienmēr būšot viduvējā līmenī gluži tāpat kā lielās virtuvēs gatavotā pārtika nav pirmšķirīga. Ja runā par zemākajiem izglītības līmeņiem, raugoties statistikā, tiešām nevar nepiekrist. Augstākās izglītības jomā gan lielvalstu universitātes joprojām ieņem topu pirmās pozīcijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.