Uzgaidot, kamēr kontroles zonai izgāja cauri viens no mūsu olimpiešiem, es nemaz nenojautu, ka tas ir Juris Šics, Latvijas olimpiskais vicečempions kamaniņās divniekos. Kārtojot mantas, Frankfurtes lidostas drošības dienesta darbinieki, palūdza nostāk panākt mūsu olimpieti, norādot, ka monitors uzrāda kādu ļoti dīvainu metāla priekšmetu. Iestājās neveikla situācija. Tika palūgts izpakot somu. No iepakojuma tika izņemta spīdīga medaļa, par kuras izcelsmi punktuālajiem vāciešiem bija neskaidrība līdz brīdim, kamēr viņi ieraudzīja uzrakstu Vancouver 2010. Vāciešu izbrīns bija tik patiess kā maziem bērniem un sejās parādījās plats smaids. Tas tik bija ko vērts! Par brāļiem Šiciem kā olimpiskā sudraba ieguvējiem taču neviens pat sapņos nesapņoja. Sports ir sports. Tas ir pierādījums tam, ka sportā prognozēt rezultātus nav iespējams. Šoreiz mūs sports un latviešu puiši pārsteidza vispozitīvākajā nozīmē. Malači! Jāatzīstas gan, ka es kā "īsts" latvietis nepiegāju un neapsveicu brāļus, kaut sirdī jutos patiesi lepns par viņiem. Pašam kauns par to. Tāpēc arī tapa šis blogs. Apsveicu!
Kā brāļi Šici veda mājās medaļas
Vakar Frankfurtes lidostā biju aculiecinieks ļoti patīkamam, pacilājošam un nedaudz pat smieklīgam atgadījumam. Kaut kā sagadījās, ka lidostas kontroles zonā lidojumam uz Latviju iegāju kopā ar mūsu olimpiešiem. Tie bija Latvijas izlases kamaniņu braucēji. Jāatzīst, ka no kamaniņu braucējiem līdz vakardienai tā pa īstam pēc sejas spēju atpazīt tikai olimpiskās bronzas ieguvēju iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs – Mārtiņu Rubeni.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.