Taču šis stāsts nav par viņiem, bet gan par mani. Kādēļ es palieku Dienā? Nē, man nav kredītsaistību vai mazu bērnu, kuru dēļ es būtu spiests sakostiem zobiem turpināt darbu. Ja es aizietu no Dienas, cerams, ka badā nenomirtu, jo pagrabā vēl ir kartupeļi un šogad bija laba ābolu raža.
Es palieku Dienā, jo pagaidām man nav pārliecinošu argumentu, kas liktu pārtraukt attiecības ar līdzšinējo darba devēju. Jā, ir emocijas, bet nav racionālu argumentu. Nav šaubu, ka pēdējo mēnešu sāga ar Dienas pārdošanu un jaunā īpašnieka slēpšanu bija neprofesionālas un nemākulīgas vadības piemērs. Citu uzņēmumu vadītāji varētu mācīties no Aleksandra Tralmaka, kā nevajag vadīt uzņēmuma pārņemšanas procesu. Taču lietas būtība ir cita: galvenais kritērijs, pēc kura es nosaku, vai iespējams turpināt darba attiecības ar šo uzņēmumu, ir jaunā īpašnieka gatavība ievērot redakcijas neatkarību.
Tralmaks ir solījis ievērot šo principu un līdz šim ne savā, ne kolēģu darbā neesmu manījis, ka jaunais īpašnieks mēģinātu ietekmēt, par ko vajadzētu vai nevajadzētu rakstīt. Tieši tā ir «sarkanā līnija», kuras pārkāpšana man liktu izvērtēt savu palikšanu Dienā. Man nav nekādas vēlmes ziņot par Šķēles kunga cīņu pret kurmjiem, aprakstīt Lemberga medību piedzīvojumus vai sajūsmināties par Kalvīša neatsveramo ieguldījumu attiecību uzlabošanā ar Krieviju.
Trīs mēnešu laikā kopš Dienas nonākšanas jaunā īpašnieka rokās man nav radies iespaids, ka «sarkanā līnija» ir pārkāpta. Ja patiešām Dienu būtu nopircis Šķēle, nevis noslēpumainā Roulendu ģimene, vai tiešām viņš būtu pieļāvis, ka Diena vairākus mēnešus turpina kritizēt viņa un Tautas partijas politiku? Ja jau Tralmaks patiešām rada tik lielas briesmas redakcijas neatkarībai, vai viņš būtu pieļāvis, ka sestdienas Dienā piecas lappuses ir veltītas viņa rīcības kritikai?
Diemžēl, redakcijas vadības un Tralmaka konflikts bija tā samilzis, ka vienai no pusēm bija jāaiziet. Taču būtu muļķīgi izlikties, ka Dienas problēmas sākās ar Tralmaka parādīšanos pie apvāršņa. Ja dažu gadu laikā Dienas tirāža kritusies no 60 000 līdz 30 000 eksemplāru, tad skaidrs, ka līdzšinējais biznesa modelis nav bijis pārāk sekmīgs. Tralmaks pēc Dienas iegādāšanās esot paudis šaubas, vai «kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis». Lai cik skumji tas arī nebūtu, viņa vārdos ir daļa patiesības. Vai šobrīd Latvijas sabiedrībai ir vajadzīga kvalitatīva žurnālistika? Jā, bez šaubām. Vai sabiedrība ir gatava par to maksāt atbilstošu cenu? Diezin vai.
Laikā, kad daudziem jādomā, kā nopirkt maizi un pienu, nebūs daudz cilvēku, kas būtu gatavi maksāt, piemēram, piecus latus par The Economist tipa žurnālu, kas analizētu Latvijā notiekošos procesus. Zīmīgi, ka nedēļas žurnāli Kas notiek? (izdevniecības Santa produkts) un Nedēļa (izdevniecība Rīgas Viļņi), kas mēģināja pretendēt uz šo nišu, jau aizgājuši pa skuju taku. Toties populārāko preses izdevumu virsotnē gozējas Rīgas Viļņu radītais žurnāls Kas jauns? un Santas izdotā Privātā dzīve. Acīmredzot vidējais latvietis vairāk interesējas par Anetes Sončikas krūtīm un Latvijas «princešu» piedzīvojumiem, nevis par Latvijas politikas analīzi, ko varētu piedāvāt pētnieciskā žurnālistika.
Krievijas žurnālists Jevgeņijs Kiseļovs bieži vien teicis, ka «preses brīvība un kvalitatīva žurnālistika neietilpst Krievijas iedzīvotāju minimālajā patēriņa grozā». Viņa teikto varētu papildināt ar nelaiķa ģenerāļa Aleksandra Ļebeda izteikumu: «Vairākumam krievu ir vienalga, vai viņus pārvalda fašisti, komunisti vai pat marsieši, kamēr vien veikalā var nopirkt sešu veidu desu un daudz lēta degvīna.»
Man gribētos domāt, ka mēs esam labāki un nebūtu gatavi pārdot brīvību par desas luņķi. Taču atceros Saeimas vēlēšanu iznākumu 2006.gadā, kad vairākums vēlētāju nobalsoja par Kalvīša valdības «trekno gadu» politikas turpināšanu. Un šaubos, vai kas mainīsies, kamēr Latvijas partiju piedāvāto premjera kandidātu sarakstā figurēs tādi ļaudis kā Šķēle, Lembergs un Šlesers. Kāds pieprasījums, tāds piedāvājums. Ne tikai Latvijas politikā, bet arī preses tirgū.