Kāpēc Latvijā ir krīze?

Latvija ir valsts, kurā ir krīze, taču cilvēki tajā dzīvo tā, it kā joprojām valdītu patoloģiski trekni gadi. Vai valstī, kurā ir krīze, smalkas un dārgas klīnikas bērnu ārsts gripas epidēmijas uzplaukuma brīdī septiņos no rīta neatbild uz telefona zvanu? Jā, un vēlāk vēl palūdz tik agri netraucēt. Vai pārdevēja veikalā ar skaļu zīmolu slinki ar roku parāda virzienu, kurā meklējamas man vajadzīgās preces? Tieši tā. Vai valstī, kurā ir krīze, autoservisā nomazgā mašīnu, ja klients to īpaši palūdz un ir gatavs papildu samaksāt? Nē. Vai ceļojumu aģentūra pārdod dārgu ceļojumu, solot galamērķī interesantas lietas bērniem, bet īstenībā piemāna? Jā gan. Vai valstī, kurā ir krīze, cilvēks atsakās no labi apmaksāta gabaldarba, kura paveikšana prasītu nakts stundas, bet neaizmirst pasūdzēties par grūto dzīvi? Vēlreiz jā. Vai jums nešķiet, ka šeit kaut kas nav kārtībā? Es ceru, ka šķiet.Visiem šiem piemēriem kopīgs tas, ka es tos esmu personīgi pieredzējis pēdējā mēneša laikā, un tas, ka viņi visi ir palaiduši garām iespēju papildu nopelnīt. Ja ārsts parādītu, ka bērns, par kuru es satraucos, ir viņam ļoti svarīgs, tad es būtu ar mieru samaksāt divkārt. Ja pārdevēja mani aizvestu uz mani interesējošo preču nodaļu un vēl ieinteresētu mani, es atstātu viņas veikalā pietiekami daudz naudas. Un šādu gadījumu ir daudz, pārāk daudz. Tie visi –- laikā, kad sabiedrībā valda smagas nopūtas, kad atbildēt uz jautājumu „kā iet“ ar „labi“ jau kļūst nepieklājīgi, kad cilvēki izmanto katru iespēju, lai lamātos uz valsti un „visiem tiem zagļiem politiķiem.“ Jā, mūsu valsts nav ideāla, un tā ir krīzē ne tikai ekonomiski. Mūsu politiķi ir tieši tādi, kādi ir politiķi - ar varas uzliktām klapēm uz acīm cīnās par savām savtīgajām interesēm - noturēties politiskajā sistēmā, saglabāt amatu, tikt atkal ievēlētam. Tas, ka tāda ir politisko partiju daba, rakstīts politoloģijas mācību grāmatās, un nevajadzētu par to jau gadu gadiem šausmināties un brīnīties. Bet kādi esam mēs paši? Daudzi no mums joprojām dzīvo ar apziņu – „gan jau kaut kā“. Taču šobrīd ar to nepietiek. Nepietiek arī ar „kā būs, tā būs“ un „puslīdz okei“. Šobrīd ir jāstrādā tā, kā nekad. Katru dienu ir jāizaicina un jāpārspēj pašam sevi – vai jūs to dariet? Ak, jūs esat tikai pārdevēja veikalā? Arī pārdevēja var kļūt par izcilu pārdevēju, kura pievērš klientiem individuālu uzmanību, kura palielina veikala pārdošanas apjomus un pēc tam jau kļūst par veikala vadītāju. Turklāt nav runa tikai par negūtu peļņu un garām palaistām ekonomiskās aktivitātes palielināšanas iespējām. Šāda pieeja vairo mūsu sabiedrībai jau tā raksturīgo savstarpējo neuzticību un nevēlēšananos sadarboties. Ja es saprotu, ka nevaru paļauties ne uz vienu, es norobežojos savā individuālajā pasaulē un domāju par saviem individuālajiem mērķiem, paļaujos tikai uz sevi. Tā ir izdzīvošanas stratēģija. Bet ne stratēģija, ar kādu var valstī samazināt krīzi. Ir jāpanāk klientam – pacientam, pircējam pretī nevis vienu soli, bet desmit, un jāizdara viss iespējamais, lai sniegtu labāko. Par laimi, manā pieredzē ir arī labi piemēri, un šo piemēru es arī gribu nosaukt vārdā – Beinerta veterinārajā klīnikā es vienmēr esmu saņēmis lielisku servisu, vai tā diena vai nakts, un es esmu gatavs par šo pakalpojumu maksāt. Diemžēl visiem šī apziņa vēl nav pienākusi, tāpēc Latvija pagaidām nekļūs par izcilu cilvēku izcilu valsti. Tomēr katram no mums ir iespēja mainīt sevi un savu attieksmi pret darbu un krīzi, un ja mēs to izdarīsim, tad krīze samazināsies. Esmu pārliecināts.